Senās Japānas teātris

Senās Japānas teātris

No teātris
Viens no Senās Japānas teātra žanriem ir No teātris, kas izveidojās 14. gadsimtā, izaugot no budistu tempļu dievkalpojumiem, un kuru attīstīja Kannami Kiyotsugu un viņa dēls Zeami Motokiyo. No teātri var raksturot kā lirisko drāmu vai drāmu dejā. No teātra tematika saistās ar elitāro, seno laiku bruņinieku un garīdznieku domāšanu, kā arī ideāliem un dzīves uztveri. Šim teātrim ir raksturīgas vienkāršas un vairāk vai mazāk vienādas dramaturģiskās līnijas. No teātra izrādes ir reliģiski mistiskas un tās ietver dialogus, rečitēšanu, dejas un mūziku. Aktieru skaits šajās izrādēs parasti nav lielāks par 3 cilvēkiem (Sitē, Vaki, Koken). Kori pārstāv 6 līdz 8 cilvēki, bet mūziķus – 8 cilvēki (4 mūziķi, 3 bungas, 1 flauta). Jāuzsver, ka No teātri spēlē tikai vīrieši, ģērbušies krāšņās maskās un tērpos, kas parasti bija kimono. Galvenās No teātra pazīmes ir – koka masku lietošana ar rezonatoriem, no cipreses veidota, 1x6x6 m skatuve, kas iebīdīta zālē, māla podu – rezonatoru sistēma zem skatuves grīdas, balto zeķu – tabi valkāšana, priedes simbolikas lietošana spēles vietas iekārtojumā, kā arī vēdekļu, kurus rotā simboliski gleznojumu, lietošana.

Kabuki teātris
Vēlāk, 17. gadsimtā, izveidojās jauna teātra forma – Kabuki. Kabuki ieviesēja bija sieviete Okuni, kas ieviesa arī unikāli dzīvo dejas stilu, kas nu ir kļuvis par Kabuki teātra simbolu. Kabuki ir tā teātra forma, kas savulaik pauda vidusšķiras jeb tirgotāju intereses, kā arī mākslinieciskā veidā attēloja vēsturiskos notikumus. Kabuki teātra izrāžu saturu veido sadzīvisko un morāli ētisko problēmu risināšana. Kabuki teātrī ir nojaušami vairāki No teātra elementi, piemēram, tas, ka visas lomas spēlē vīrieši maskās (neskatoties uz to, ka šo teātra formu ir iedibinājusi sieviete), un izrādēs apvienojas gan vēstījums, gan dziesmas un dejas. Kabuki teātri raksturo ekstravagance, kā arī novirze no normām, jo tas ir izklaides teātris. Kabuki galvenās pazīmes ir grims – kumadori, vēdeklis, vairāki kimono, fiziskās veiklības demonstrējumi, cīņas ar dažādiem ieročiem un laušanās cīņas māksla, nežēlība, pikanti joki, šausmu elementi, kā arī Hanamiti jeb ziedu ceļš (paaugstinājums cauri zālei, pa kuru aktieri dodas uz skatuvi).

Bunraki teātris
Bunraki teātris tiek uzskatīts par leļļu teātri pieaugušajiem. Šī teātra forma ir dibināta 16. gadsimtā, Uemera Bunrakuen vadībā. Galvenās pazīmes, kas raksturo Bunraki teātri ir lelles, kas ir 1 līdz 1,2 metrus augstas un kuru galvas ir veidotas no nopulēta, reālistiskās krāsās izkrāsota koka, leļļu vadīšana ar striķīšu sistēmu, kurā vienu lelli vada 3 cilvēki, leļļu vadītāji, kas tērpušies melnos tērpos ar seju aizsedzošām kapucēm, lai saplūstu ar izrādes fonu, gidajū jeb leļļu teicējs, kā arī 2 paaugstinājumi uz skatuves, uz kuriem pa labi darbojas lelles, bet pa kreisi teicējs un mūziķis.

Ar mākslu izteiktas izjūtas

Ar mākslu izteiktas izjūtas

Māksla cilvēkiem jau no senatnes ļauj izpaust savas izjūtas, domas un sajūtas par apkārtējo vidi, par citiem cilvēkiem un par mūsu sabiedrību kopumā. Un ar tādiem mākslas veidiem, kā gleznām, skulptūrām un mūziku vienmēr tiek izteiktas paša autora izjūtas tajā, ko viņš vai viņa domā par pasauli un kā šie iespaidi tad arī ir ietekmējuši viņa dzīvi un galu galā arī mākslu. Padomājiet, kā lielākā daļa mūzikas tiek radīta tieši par mīlestības tēmu un tiek dziedātas balādes gan par mīlestību gan par salauztām sirdīm, gan arī to, cik mīlestība ir laba un aizraujoša. Dziesmās vienmēr tiek parādīts tas, kā mākslinieks jūtas un, paradoksāli, bet tieši tad, kad cilvēkam iet vissliktāk, tad arī parasti tiek radīta vislabākā māksla, jo šīs sliktās sajūtas parasti ļauj radīt daudz nopietnāku un stiprāku mākslas darbu, ar ko tad arī visi pārējie skatītāji vai klausītāji var rezonēties. Māksla vienmēr ir bijusi, kā veids nodot kādu noteiktu domu vai arī izjūtu un ja agrākos laikos māksla tika izmantota, kā vienkāršs veids, kā pievērst cilvēku uzmanību kādai reliģijai vai arī kādam noteiktam mērķim, jeb reklamēt šos mērķus, tad pašlaik lielākoties māksla tiek veidota tieši mākslas dēļ un tāpēc arī cilvēki bieži vien ir nesaprašanā, kāpēc kāds mākslas darbs tiek veidots un gala iznākumā, kāda ir šī mākslas darba autora vēlme to radīt un kāpēc tas notika.

Protams mūzikā, kas tiek veidota ar vārdiem parasti ir visvieglāk noteikt autora sajūtas, jo par tām tiek dziedāts ar vārdiem un tāpēc ir vieglāk saprast, kāpēc tad šāda dziesma ir radusies, vai tas ir dēļ salauztas sirds vai arī tieši otrādi tāpēc, ka autors beidzot ir atradis savu īsto otro pusīti. Bet arī mūzika bez vārdiem ir viegli saprotama, jo pēc toņa vien var saprast vai tā ir uzmundrinoša nomācoša nostalģiska vai dusmīga un šādi bez vārdiem mūzika, ar ko ir iespējams izteikt emocijas pat ir vēl labāka un intriģējošāka, jo autoram pamatā bija dotas tikai notis un meldijas ar ko tad arī viņam vajadzēja mēģināt izteikt savas šī brīža emocijas un darīt to bez vārdiem un bez iespējas pastāstīt citiem, kā viņš vai viņa jūtas. Bet arī gleznās un skulptūrās tas, kā tās tiek veidotas parasti parāda paša autora domu gājienu un to, kādas ir viņa izjūtas, bet mākslas darbos šīs izjūtas ir daudz grūātk noteikt, jo ir jāpievērš uzmanību visiem mākslinieka darbiem un jāsalīdzina tie viens ar otru, kur, varbūt vienā darbā tiek izmantotas vairāk melnās krāsas tur citā atkal gaišie toņi vai arī tiek attēloti cilvēki priecīgi vai arī bēdīgi. Īsti mākslas eksperti tad arī pārzina un meklē visas šīs iespēja un pamatā ir spējīgi atklāt ko mākslinieks ir domājis ar savu mākslas darbu.

Kredītu radošās reklāmas

Kredītu radošās reklāmas

Kredītu nozare Latvijā ir viena no lielākajām un spilgtākajām tieši reklāmu ziņā, jo šajā nozarē ir vērojama ļoti liela konkurence tieši lielās peļņas un milzīgās atdeves iespaidā. Ja banku sektorā ir dažas lielās bankas, kas tad ir spējušas izveidot sev lojālus klientus, tad nebanku sektorā katrs vēl jo projām cīnās par sevi un nemitīgi reklamējoties cer iegūt aizvien vairāk un vairāk klientu. Tieši tāpēc arī nemitīgi radio un televīzijā varam sadzirdēt un ieraudzīt dažnedažādākas reklāmas sākot no vienkāršām informatīvajām reklāmām līdz pat nopietnām reklāmas kampaņām ar epizodēm un reanimatoru piesaistīšanu. Kā jau jebkurā industrijā arī Latvijas kredītu jomā ir konkurence un šīs konkurence aizvien vairāk liek uzņēmumiem mēģināt rast klientus rekreatīvos un rekreatīvos veidos. Kredīti Latvijā ir viena no lielākajām reklāmdevēju nozarēm, jo šeit iesaistītā nauda ir pietiekoši liela, lai uzņēmumi tērētu liela snaudas summas jaunu klientu piesaistei un pēc visa tā vienalga vēl var gūt peļņu.

Šie ātrie kredīti Latvijā ienāca 2007. gadā un no tā laika šie uzņēmumi lielākoties ir tikai auguši gan savā apgrozījumā gan arī peļņas rādītājos, bet lai gan ir liela konkurence tomēr ir izkristalizējies vien liels līderis un tas ir SMSCredit un Vivus zīmolu turētājs 4finance, kas tad arī ir aizņēmis Latvijas kredītu lielāko daļu. Šis uzņēmums savā laikā ļoti agresīvi reklamējās un piesaistīja klientus un tāpēc arī pašlaik tas izbauda sava darba augļus un katru gadu tā peļņa palielinās. Bet kopumā visa ātro kredītu nozare lai gan reklamējās kā vien māk, tomēr lēnām samazinās, jo pieprasījums pēc šiem pakalpojumiem lēnām krītas un pat visradošākās reklāmas nav spējīgas iegūt pietiekošu auditoriju, lai spētu noturēti nozares izaugsmi. Un pēc 2016. gada un gaidāmajām pārmaiņām tad arī noteikti reklāmas vēl samazināsies, jo valdība ir noteikusi gan procentu griestus gan arī dažādus citus nosacījumus, kas ierobežos uzņēmumu peļņu un tāpēc arī mazināsies šīs reklāmas, kuras kreditori mēģinās pieprasīt.

Tāpēc noteikti, ka būs daži uzņēmumi, kas ar maziem naudas apjomiem bet lielu kreativitāti mēģinās piesaistīt klientus tādos veidos, ko neviens vēl nav iedomājies. Pašlaik ļoti aktīvi notiek interneta, televīzijas un radio reklāmu veidošana, bet tad, kad nauda samazināsies kreditoriem būs jādomā jauni veidi, kā piesaistīt un noturēt savus klientus un būs ļoti interesanti paskatīties, kādus radošus paņēmienus tad šī industrija pielietos!

Melodeklamācija

Melodeklamācija

Melodeklamācija ir viena no skaistākajām un aizkustinošākajām performances izpausmēm. Tā ir “dziedāšana” ar rokām, izmantojot gan ķermeņa valodu, gan mīmiku, bet galvenokārt – zīmju valodu. Šis ir viens no dažiem skatuves veidiem, kas ir pieejams cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem.

Melodeklamācijas pamatā ir dziesmu atveide ar rokām, izmantojot zīmju valodu. Atšķirībā no tik ierastās dziedāšanas, kur mākslinieks dziesmas galveno domu izsaka ar balss un runāto vārdu palīdzību, ķermeņa kustības izmantojot vien kā papildu elementu, tad melodeklamācijā balss ir pats nesvarīgākais komponents. Ar melodeklamāciju pārsvarā nodarbojas cilvēki, kuriem ir liegta iespēja mūziku dzirdēt, tāpat arī viņiem nav iespējas dziedāt. Nedzirdīgi un vājdzirdīgi cilvēki sazinoties izmanto zīmju valodu, kas tiek rādīta ar roku palīdzību. Velkot paralēles – ja dzirdīgi cilvēki sarunājas ar balsi, tad nedzirdīgie to dara ar rokām; ja dzirdīgie uztver runāto ar dzirdi, tad nedzirdīgie to dara ar redzes palīdzību. Līdz ar to melodeklamācijas pamatā ir vizualitāte, kas tiek veidota ar rokām, ķermeni, mīmiku.

Lai gan lielāka daļa sabiedrības nav saskārusies un nemaz nezina par šo performances veidu, tomēr gan daudzviet pasaulē, gan Latvijā ir iespējams vērot melodeklamācijas priekšnesumus. Latvijā melodeklamācijas pirmsākumi ir meklējami vien salīdzinoši nesen – 1973.gadā. Tomēr pārējā pasaulē melodeklamācija jeb dziedāšana ar rokām norisinās jau ilgāku laiku. Lai gan pamatā melodeklamācija ir nedzirdīgo un vājdzirdīgo mākslas veids, tomēr ar to var nodarboties ikviens, kurš to vēlas. Melodeklamācija ir kā dziesmas izpildīšana citā valodā – galvenā atšķirība ir valoda, kas tiek atveidota ar rokām. Dziesmas saturs tiek izprasts un parādīts ar attiecīgajām zīmēm.

Melodeklamācijā arī tiek izmantoti dažādi izpildījuma veidi, kas ļauj dziesmā sajust kā klusākas vietas, tā arī skaļākas. Taču, ja dziedot to var panākt ar balss skaļuma maiņu un tembru, tad melodeklamācijā tiek izmantoti citi paņēmieni. Piemēram, ja pārsvarā dziesma tiek “dziedāta”, vienam māksliniekam rādot zīmes, kas tiek rādītas noteiktā vietā (parasti krūšu un sejas apvidū), tad spēcīgāku skanējumu un mākslinieciskumu var panākt, izejot no pieņemtajām zīmju rādīšanas pozīcijām. Tāpat, ja uzstājas melodeklamācijas ansamblis vai koris, tad klusākus dziesmas brīžus var panākt, melodeklamējot tikai vienam vai dažiem cilvēkiem, bet pienākot dziesmas kulminācijai, skaļākajai vietai, melodeklamē pilnīgi visi. Uzsvarus dziesmā panāk ar vairākkārtēju zīmes atkārtojumu, lai gan varbūt dziesmas oriģinālā vārds tiek izdziedāts tikai vienu reizi.

Tā kā melodeklamācija ir nedzirdīgo mākslas veids, kurā svarīgākais ir vizualitāte, tad noteikti dziesmas izpildīšanā svarīga loma ir mīmikai un ķermeņa valodai – neizteiksmīga sejas izteiksme, stīva stāvēšana un tikai zīmju rādīšana ir salīdzināma ar dziesmas dziedāšanu, kur mūziķis tikai atdzied vārdus un pareizu melodiju, neieliekot izpildījumā ne sirdi, ne dvēseli.

Ikvienu dziesmu ir iespējams pārvērst par melodeklamāciju – nepieciešams tikai saprast teksta būtību, kas ir dziesmā, un to pārvērst zīmēs.

Laikmetīgā deja

Laikmetīgā deja

Laikmetīgās dejas pirmsākumi ir meklējami pavisam nesen – vien 20.gadsimta 50.gados, kad tika apvienota modernā un postmodernā deja. Laikmetīgā deja patiesībā ir dejas tehnika, kas balstās uz ideju, uz subjektīviem dzīves uzskatiem. Tā ir atteikšanās no tradicionālām kustībām – nav nekādu ierobežojumi, jo dejotājs var brīvi izmantot jebkādas kustības un soļus. Laikmetīgajā dejā tiek apvienoti dažādi dejas virzieni un elementi – baleta kustības, joga, hip hops, tautiskie dejas elementi. Respektīvi, laikmetīgās dejas izpildītājam ir brīva iespēja izpausties tā, kā viņš vēlas un jūtas.

Laikmetīgās dejas tehnikā tiek daudz eksperimentēts ar savu ķermeni, dejas un kustības iespējām, tāpat arī svarīga loma ir gaismai, skaņai un skatītājam. Vieni no svarīgākajiem principiem, uz kuriem balstās laikmetīgā deja, ir improvizācija un kontaktimprovizācija. Improvizācijas pamatā ir balstīšanās uz mirkļa sajūtām. Šādi veidoti priekšnesumi ir neatkārtojami, jo cilvēkam, kurš izpilda laikmetīgo deju, ikviena kustība – galvas grieziens, rokas pacēlums, gurna izliekums, pietupiens vai palēciens ir kā ķermeniska atveidojums tam, kas tieši tajā brīdī notiek cilvēka prātā. Tiek veidota mijiedarbība ar visu apkārtējo, pat gaismu un apkārtesošo telpu. Lai gan var šķist, ka laikmetīgās dejas tehnika ir kas tāds, ko katrs var darīt un izpildīt, tomēr, lai radītu iespaidīgu un emocionāli piesātinātu, kā arī kvalitatīvu un baudāmu priekšnesumu, nepieciešama fiziskā sagatavotība, ir jāprot kontrolēt savs ķermenis, kā arī jāizzina tā iespēju robežas. Improvizācijā tiek atmesti visi dejas stereotipi. Netiek domāts par to, vai tas ir pareizi, kā tas izskatās no malas – pats galvenais ir dejot un ļaut ķermenim izpausties tā, kā tas jūtas.

Kontaktimprovizācija, kas arī tiek plaši izmantota laikmetīgās dejas tehnikā, ir 1972.gadā radusies metode, kuru eksperimentu rezultātā radījis Stīvs Pakstons ar saviem domubiedriem. Kontaktimprovizācija balstās uz aikido cīņas mākslu un to pārsvarā ir iespējams izpildīt divatā. Šajā tehnikā ir gan dažādi cīņas elementi, kas mijās ar dejas kustībām, rotaļām un ķermeņa pozām. Kontaktimprovizācijā svarīgi ir rast kontaktpunktu ar savu partneri, turklāt šo punktu iespējas ir neizsmeļamas. Var saskarties pirkstgals ar plecu, mugura ar muguru, galva var būt starp plaukstām vai atspiesta pret plecu, var būt saskārušās plaukstas, roka var būt pieglausta mugurai – iespēju, kā veidot kontaktpunktu, ir bezgalīgi daudz. Svarīgākais, ka kustības un saskaršanās nav mākslīgi radītas un pārdomātas. Ikkatra kustība ir ieklausīšanās savā ķermenī, turklāt vēl spējot sajust savu partneri, ar kuru tiek veikta kontaktimprovizācija. Šo metodi var salīdzināt ar dialogu, tikai kontaktimprovizācijas gadījumā dialogs notiek nevis mutiski, bet gan ķermeniski. Tāpat laikmetīgā deja tiek izmantota atbrīvošanās tehnika (release technique) un “lidot zemu” jeb flying low.

Laikmetīgā deja, lai gan balstās uz katra individuālajām ķermeņa kustībām un izpausmēm, var būt arī grupas deja. Taču, lai spētu harmoniski sadarboties, ir jāspēj ieklausīties ne tikai sevī, bet arī citos cilvēkos – jāprot nolasīt viņu sniegtais ķermeniskais vēstījums. Laikmetīgā deja ir iespēja katram sevi iepazīt, atbrīvoties un sajust.

Improvizācijas teātris

Improvizācijas teātris

Improvizācijas teātris jeb vienkārši impro ir teātra veids, kurš pēdējās desmitgadēs sāk kļūt ļoti populārs. Lai gan improvizācijas teātrim līdzīgi priekšnesumi notika jau pat pirms mūsu ēras, tomēr par šī teātra veida pirmsākumiem tiek uzskatīts 16. gadsimts. Itālijā radās commedia dell`arte, kas līdzinās mūsdienu improvizācijas teātrim, tikai agrāk tika izmantotas maskas, kas tika liktas uz aktieru sejām. Taču laika gaitā nav mainījusies improvizācijas teātru galvenā pazīmē – visa pamatā ir improvizācija. Tā ir darbība, piemēram, runa, deja vai kāda instrumenta spēle bez iepriekšējas sagatavošanās. Tāpat arī improvizācijas teātra galvenais pamatprincips balstās uz to, ka aktieri jeb improvizatori pirms izrādes nav sagatavojuši priekšnesumus. Izrāde spontāni rodas uz skatuves. Dodoties uz improvizācijas teātra izrādēm skatītāji nezina, ko sagaidīs; tāpat ir arī ar pašiem aktieriem – viņi nezina, kāds būs izrādes gala rezultāts. Tieši improvizācijas aspekts ir tas, kas padara šo teātra formu tik fenomenālu un aizraujošu.

Improvizācijas teātris otrreizējo atdzimšanu piedzīvoja 19. gadsimta 60. gados, izveidojoties teātra sporta kustībai. Šajā teātra formā piedalās divas komandas, kuras sacenšas savā starpā. Sacensības pamatā viena komanda otrai liek izspēlēt dažādas īsas, atraktīvas un parasti humoristiskas ainiņas; tiek dota arī konkrēta tēma. Otra komanda, iepriekš neko neizmēģinot, sāk uz vietas par dotajiem lielumiem improvizēt. Šāda veidā arī radies mūsdienās zināmais improvizācijas teātris. Tomēr atšķirībā no teātra sporta kustības uz skatuves pārsvarā uzstājas viena aktieru komanda jeb grupa – nav nepieciešams izaicināt otru komandu un sacensties; kā galvenie izaicinātāji darbojas paši aktieri un skatītāji, kuri arī ņem aktīvu līdzdalību improvizācijas teātrī. Improvizācijas teātris kā teātra forma nebūtu iespējama, ja nebūtu skatītāju, kas nosaka tēmu, darbības laiku, emocijas un citus apstākļus, kādos aktieri veic improvizāciju. Tāpat nereti paši skatītāji var kļūt izrādes daļu – aktieri uzaicina dažus izrādes apmeklētājus, kas arī piedalās improvizācijas veidošanā. Improvizācijas izrādēm ir raksturīgi arī tas, ka, ja sākuma tēma ir viena, piemēram, par ziloņiem, tad visticamāk, beidzoties etīdei, priekšnesums būs jau pilnīgi citas tēmas ietvaros. Improvizācijas laikā ir negaidīti pavērsieni, kuri pārsteidz skatītājus un pat pašus aktierus, kuriem ir jāmāk pielāgoties situācijai. Nekad nav iespējams galvā izdomāt, kāds būs improvizācijas nobeigums, jo, savstarpēji sadarbojoties ar citiem aktierim, ikviens var mainīt priekšnesuma gaitu.

Improvizācijas teātra izrādes laikā tiek izspēlētas dažādas etīdes, taču, lai veidotos komiskas situācijas, etīdēm parasti tiek pievienots klāt uzdevums, kas jāpilda aktieriem. Piemēram, etīde var notikt vairākās valodās – no sākuma latviski, tad pēc laika vai izrādes vadītāja signāla pat vārda vidū valoda var tikt mainīta uz angļu un vēlāk krievu valodu. Citās etīdēs katram aktierim tiek noteikta cita emocija, kuru turklāt var nosaukt skatītāji. Lai panāktu ne tikai audiālu, bet arī vizuālu efektu, improvizācijas teātra aktieriem ir jābūt atraktīviem, enerģiskiem – jāiesaistās ir visam ķermenim. Aktieriem ir jāspēj uzreiz iejusties sev piešķirtajā tēlā, ir jāpazīst cilvēki, jā būt spontānam.

Latvijā šobrīd darbojas jau vairāk kā 10 improvizācijas apvienības – Karaliskais improvizācijas teātris jeb KIT, ImproZoo, Hamlets, Rīgas improvizācijas teātris un citi, tāpat arī vairāki improvizācijas teātri darbojas reģionāli. Lielākoties improvizācijas teātrus apmeklē šaurs skatītāju loks, tomēr nu jau aizvien vairāk cilvēku aizraujas tieši ar improvizācijas teātra izrāžu apmeklēšanu, jo parasti tas nozīmē, ka ikviens varēs kārtīgi izsmieties.

Operete

Operete

Operete ir muzikāls priekšnesums, kuram ir humoristisks raksturs. Lai gan tas radies jau 16.gadsimtā, tomēr operete savu uzplaukumu piedzīvoja 19. gadsimtā. Vārds “operete” ir cēlies no itāļu valodas un nozīmē “mazā opera”.

Operete ir līdzīga operai, tomēr tai ir būtiskas atšķirības. Pirmkārt, parasti operetes ir viencēliena vai divcēlienu. Šis muzikālais sacerējums ir daudz īsāks par tradicionālo operu, kas var ilgt pat 4 stundas. Otrkārt, operetēs dziesmas un dziedājumi mijas ar runātiem dialogiem, tāpat arī nozīmīga loma ir dejai. Visi šie operetes elementi viens ar otru mijiedarbojas, attīstot operetes sižetisko līniju. Ja citos sacerējumos, piemēram, vodeviļā dziesmām ir vairāk dekoratīva loma, tad operetē dziesmas un dejas ir dramaturģiskie virzītāji, kas turpina sižetisko domu. Ļoti svarīgi, ka operetēs esošais sižets tiek parādīts ar atbilstīga rakstura dejām un dziesmām. Operetēs tiek attēlotas sadzīves ainas, parasti aptvertais laika posms ir vien dažas stundas vai viena diena. Kā nozīmīgs aspekts šim muzikālajam priekšnesumam, ir humors un satīra, caur kuru vijas viss operetes sižets. Operetei piemīt komēdijas elementi – dialogos notiek savstarpēja ķircināšanās, dejas un dziesmas ir priekpilnas un humoristiskas. Lai gan operete daudzējādā ziņā ar dziedājumiem līdzinās operai – ārijām, kora dziesmām – , tomēr šī muzikālā žanra priekšnesumi ir daudz vienkāršāki un nav tik ekstravaganti, ambiciozi

Operetes žanrs popularitāti un slavu guva pateicoties tādiem komponistiem kā Lehārs un Ofenbahs. Mūsdienās joprojām tiek uzvestas šo autoru pazīstamākās operetes, piemēram, Lehāra “Jautrā atraitne”. Šī ir viena no operetēm, kas tiek iestudēta arī Latvijā. Pazīstamas un tradicionālas ir arī citas Lehāra operetes – “Grāfs Luksemburgs” un “Čigānu mīla”, tāpat vieni no labākajiem šī žanra paraugiem ir Ofenbaha “Skaistā Helēna”, “Perikola”, Lekoka “Ango kundzes meita”, Planketa “Korneviļas zvani”, Kalmāna “Silva”, “Marica”, “Bajadēra”. Arī latviešu komponisti ir sarakstījuši vairākas operetes. Par muzikālā sacerējuma pirmsākumiem Latvijā uzskata 19. gadsimta 60. gadus, kad vairākas operetes sarakstījis Arvīds Žilinskis. Viņa sarakstītās operetes “Dzintarkrasta puiši” (1964), “Sarkanā marmora noslēpums” (1969), “Tikai rozes”(1977) kļuva par latviešu operetes pirmajiem paraugiem. Savu ieguldījumi šī žanra attīstībā Latvijā ir devuši arī tādi komponisti kā Jānis Kaijaks “Trešais tēva dēls”, “Vēl taure sauc”, Elga Īgenberga “Annele”, Gunārs Ordelovskis “Peldētāja Zuzanna”, kā arī Imants Kalniņš “No saldenās pudeles”.

Strauji kļūstot populārākai, 19. gs. radās arī dažādu kultūru variācijas par opereti. Izveidojās amerikāņu operete, krievu operete. Amerikāņu operete, izmainot vienu no galvenajām šī žanra iezīmēm – komēdiju-, radīja jaunu mūzikas žanru, kas pazīstams kā mūzikls. Lai gan līdzīgs operetei, tomēr mūziklā saturs ir dramatisks. Šis amerikāņu operetes paveids joprojām ir slavens ne tikai ASV, bet arī visā pasaulē. Daudzi cilvēki dodas uz Ņujorku, lai noskatītos kādu no slavenajām Brodvejas izrādēm.

Latvijā vairākus gadus aktīvi darbojās Operetes fonds, kurš savu darbību atkal atsāka pavisam nesen. Tā kā operetes žanrs ir vienkāršāks un saprotamāks, kā arī skatītājiem tiek sagādāts daudz jautru ainu, tad, jūtot augošo interesi, Latvijas Operetes fonds 2015. gada jūlijā deva ikvienam interesentam iespēju apmeklēt pirmo Operetes festivālu, kas notika Ikšķilē.

Balets

Balets

Balets ir viens no skatuves mākslas veidiem. Tas radies renesanses laikmetā 15.gadsimtā. Baletu uzskata par vienu no galvenajiem un tradicionālajiem skatuves mākslas veidiem. Galvenais uzsvars baletā ir dejai. Baleta uzdevumos nav vārdu, dziesmu, tekstu – ir tikai ķermeņa valoda, kas pausta caur deju. Balets ir gluži kā kultūra, kas agrāk bija neatņemama aristokrātiskās sabiedrības sastāvdaļa, turklāt ir pat īpaša baleta terminoloģija, kas balstīta franču valodā.

Balets ir viena no grūtākajām dejām, kurai nepieciešams augsts sagatavotības līmenis. Lai kļūtu par baletdejotāju, nepietiek vien ar entuziasmu un vēlmi – šādas dejas izpildīšana prasa treniņus un ilgstošus, nogurdinošus mēģinājumus jau no bērnības. Patiesībā balets nav vienkārši deja – tas ir dzīves veids.

Baletam ir vairāki veidi – sākot no klasiskā baleta, kas ir visa pamats, beidzot ar moderno un neoklasisko baletu, kas attīstījās no šīs skatuves mākslas tradicionālās dejas. Arī pats klasiskais balets dalās atkarībā no tā, kurā reģionā tas radies. Piemēram, ir krievu balets, itāļu balets, franču balets. Katram no šiem paveidiem ir dažādas metodes, kas tiek izmantotas konkrētā areālā. Klasiskā baleta elementi ir grācija un plūstošas kustības, klasiska forma, stāstījums, ēteriskums. Svarīgs ir balanss un simetrija, kā arī nozīmīga ir precizitāte un sinhronitāte. Klasiskajā baletā tiek izmantoti arī tradicionālie baleta tērpi.

Neoklasiskais balets arī balstās klasiskā baleta tradīcijās, terminoloģijā un tehnikā, tomēr atšķirībā no klasiskā baleta izrādē, šiem priekšnesumiem ne vienmēr ir konkrēts sižets. Neoklasiskā baleta viena no spilgtākajām iezīmēm ir abstrakcija, kas izpaužas gan horeogrāfijā, gan mūzikā. Tomēr tiek izmantoti klasiskie baleta elementi – pozīcijas, stājas. Neoklasiskais balets sevī ietver tādas iezīmes kā ātrums, enerģija, emocionāls spēks, klasiskās formas variācijas, asimetrija;

stāstījums un sižeta līnija nav obligāts priekšnosacījums. Tāpat nereti neoklasiskā baleta priekšnesumā piedalās tikai viens baletdejotājs. Atšķirībā no klasiskā baleta neoklasiskajā veidā nav uzsvērts vizuālais estētiskums tērpu ziņā – baletdejotāji nereti ģērbi vienkāršos, parastos un pat neizteiksmīgos apģērba gabalos.

Vēl viens no klasiskā baleta atzariem ir mūsdienu balets. Tajā ir daudz plašākas robežas ķermenisko izpausmju ziņā. Taču nedrīkst aizmirst par klasiskā baleta pamatiem, kas noteikti ir arī mūsdienu baleta sastāvdaļa. Mūsdienu balets ir ietekmējies no modernās dejas – ir pārņemti un variēti daudzi elementi. Šajā baleta veidā svarīga ir tieši mijiedarbība ar grīdu – kustības un pozas tiek veiktas tieši uz tās – guļus, sēdus. Tāpat arī nozīmīga izraušanās no klasiskā baleta ir apģērba ziņā – ne tikai tāpēc, ka apģērbs var būt vienkāršāks, tradicionālāks un līdzīgāks ikdienas stilam, bet gan tieši attiecībā uz puantēm. Mūsdienu balets pieļauj dejošanu ar basām kājām. Mūsdienu baletā ir arī nozīmīga ne tikai deja un soļu izpilde, bet arī mīmika un tēlošana. Tāpat arī muzikālajā ziņā šis baleta veids pieļauj ne tikai instrumentālu izpildījumu, bet arī skaņdarbu ar vokāliem elementiem.

Opera

Opera

Opera ir performances veids, kurā dziedātāji un mūziķi izpilda drāmas darbu, kurš sastāv no teksta (librets) un muzikāla pavadījuma teātra vidē. Opera sevī ietver vairākus teātra elementus – aktiermākslu, scenārijus, tērpus un dažreiz pat deju. Operas priekšnesums parasti tiek izpildīts operas namā un par priekšnesuma muzikālo pavadījumu parasti rūpējas orķestris vai muzikāls ansamblis.

Opera ir daļa no rietumu klasiskās mūzikas tradīcijām. Tās pirmsākumi meklējami 16. gs. Itālijā, kur par pirmo sacerēto operu pasaulē tiek uzskatīts Džakopo Peri darbs ”Dafne”. Ir saglabājušies tikai nelieli fragmenti no šī darba, bet daudz informācija par to ir atrodama literatūrā. Drīzumā operas žanrs sāka izplatīties pa visu Rietumeiropu. Līdz 18. gs. operas reformām, visā šajā apgabalā dominēja Itāļu opera. Par šī laika izcilāko un populārāko operas mūzikas autoru tiek minēts Volfgangs Amadejs Mocarts, kurš sacerēja muzikālo pavadījumu Itāļu komēdijas operām ”Figaro kāzas”, ”Dons Žuans”, ”Tādas ir sievietes” un ”Burvju flauta”. 19. gs. pirmajā pusē dominēja bel canto operas stils. Šī stila autoru Rosinni, Doniceti un Bellini darbi tiek izpildīti arī mūsdienās. 19. gadsimta beigas bija operas ”zelta laikmets”. Šajā laikā darbus Itālijā sacerēja slavenais komponists Džuzepe Verdi ar populārāko darbu ”La traviatta”, bet Vācijā un citviet Eiropā slavens kļuva komponists Rihards Vāgners, kurš daļu dzīves pavadīja Rīgā. Viena no Vāgnera zināmākajām operām ir ”Valkīra”. Operas popularitāte saglabāja stabilitāti arī 20. gadsimtā, kad savus darbus komponēja Džakomo Pucīni un Ričards Štrauss. Līdz mūsdienām operas ir komponētas dažādos mākslas stilos, katram no tiem spilgti iezīmējot laikmetam raksturīgo.

Sava vēsture operas attīstībai ir arī Latvijā. 18. gadsimtā Latvijā ieradās pirmās operas teātra trupas un Kurzemes hercogistē notika pirmās muzikālās izrādes. 19. gadsimtā Rīgā, blakus kanālam tiek uzbūvēts pilsētas teātris ar gandrīz 2000 skatītāju vietām. Ēka pēc vairāku vēsturisku notikumu attīstības 1919. gadā, nokļūstot latviešu operas trupas rīcībā, iegūst nosaukumu Latvijas Nacionālā opera. Pirmā izrāde Latvijas Nacionālajā operā bija R. Vāgnera opera ”Klīstošais holandietis”. 1995. gadā tika pabeigta ēkas otrā restaurācija, kurā tika atjaunota konstrukcija, ēkas ārējais izskats un interjers. Šobrīd LNO ēkā notiek gan operas, gan baleta priekšnesumi un katru gadu skatītāji var baudīt vismaz 5 operas jauniestudējumus.

Mēdiju ietekme uz cilvēku

Mēdiju ietekme uz cilvēku

Mēdiji mūsdienās ir tā vieta, kur cilvēki pamatā uzņem informāciju sākot no ziņām un jaunākajiem notikumiem pasaulē līdz dažādiem šoviem, raidījumiem un filmām, bet protams arī citai noderīgākai informācijai. Mediji ir dažādi sākot no interneta medijiem, kā ziņu portāliem, šoviem vai blogiem līdz radio un televīzijai, kas arī tiek uzskatīti par mēdijiem, bet šo vecāko mēdiju popularitāte lēnām zūd un lielākā daļa cilvēku aizvien vairāk un vairāk laika pavada tieši internetā tur iegūstot visu savu informācijas devu. Tas tikai nozīmē, ka arī mēdiji un tas, kur mēs iegūstam informāciju lēnām mainās, bet tas neko neliecina par to, kā tad šie mediji ietekmē mūsu dzīvi.

Būtībā, mūsdienās mediji kļūst aizvien caurspīdīgāki un caur tiem vairs nav iesējams izplatīt propogandu, kā tas bija senākos laikos, kad visi cilvēki visus jaunus uzzināja tikai ar avīžu vai televīzijas palīdzību, bet arī internetā tam, kuram ir vairāk naudas un lielāka ietekme tad arī savu ziņu var labāk nodot cilvēkiem. Paskatoties uz to, kas notiek lielākajos Latvijas ziņu portālos ir redzams, ka tie vēlas tikai nopelnīt un raksta tikai par ziņām, kas ir satraucošas un nomācošas, jo tās parasti cilvēki arī visvairāk apskata un par šādām ziņām visvairāk uztraucas un lasa tās. Tieši tāpēc arī šādi raksti tiek veidoti, jo tie tad iegūst visvairāk lasītāju un uzņēmumam nes visvairāk peļņu jo mediju firmas pelna tikai no reklāmām, un jo vairāk cilvēki skatās viņu portālu jo vairāk naudas iespējams nopelnīt.

Mediju ietekme uz mūsu dzīvi jau izsenis ir bijusi redzama, jo kaut vai paskatoties uz to, kad sākās ātro kredītu ēra un cilvēki sāka šos uzņēmumu reklamēt, tad visi mediji bija pilni ar šādām reklāmām, un tā tas ir vēl jo projām, jo šie uzņēmumi pelna ļoti daudz un ir gatavi arī lielu daļu no šīs naudas investēt lai iegūtu jaunus un jaunus klientus. Neviens cits uzņēmums nevar tik daudz naudas ieguldīt reklāmā, kā šie online kredītu uzņēmumi un tas savukārt nes medijiem peļņu un tāpēc arī mēs šīs reklāmas tik daudz redzam.

Pamatā jau tas ir brīvais tirgus un, katrs var reklamēt ko gan viņš vēlas un tāpēc arī medijos ir redzamas reklāmas tieši no vispelnošākajām nišām, kur tad arī ir nauda un kuri uzņēmumi ir gatavi investēt šo naudu, lai radītu papildus ienākumus un iegūtu jaunus klientus. Bet vai šī sistēma ir perfekta? Visticamāk jau ka nē, bet vai jūs labāk gribētu valdības ierobežotus medijus vai tomēr brīvā tirgus medijus? Ik viens jau var vienkārši šīs reklāmas ignorēt un tādā veidā uzņēmumus, kas pārāk daudz reklamējas atgrūst un radīt viņiem nepieciešamību samazināt reklāmas, kā arī tam būtu jānotiek brīvā tirgus ekonomikā.