Dzīvās statujas

Daudzi noteikti zina stāstu par grieķu tēlnieku Pigmalionu, kurš izveidoja meitenes skulptūru, kas bijusi neticami skaista un sievišķīga. Jo ilgāk viņš tīksminājās par savu roku darbu, jo vairāk saskatīja viņā īpašības, kuras, viņaprāt, nepiemita nevienai citai sievietei. Nosaucis skulptūru par Galateju, Pigmalions pavadīja dienas un naktis, apbrīnojot viņas augumu, apdāvinot ar dažādām dāvanām, kā arī čukstot viņas ausīs mīlas vārdus. Kādu dienu Pigmalions vērsās pie Afrodītes ar lūgumu – atdzīvināt Galateju. Mīlas dieviete neatteica un atdzīvināja šo skulptūru. Mūsdienās tas vairs nevienu nepārsteidz, jo katras lielas pilsētas laukumā ir iespējams ieraudzīt bronza skulptūras, kuras nekustās. Tikai tad, kad ieskatāmies uzmanīgāk, varam ieraudzīt, ka zem krāsu kārtas īstenībā slēpjas cilvēks. Un nemaz tālu nav jāmeklē, jo noteikti ikviens rīdzinieks un tās viesis ir manījis mazo spēkavīru un aktieri Aleksandru Radzēviču, kurš vasarā bieži redzams Vecrīgā uz Kaļķu ielas, tērpies viss vienā zeltā, izklaidēdams bērnus un tūristus.

Dzīvo statuju vēsture

Viduslaikos un renesanses laikmetā, dzīvās statujas tika izmantotas visās valdnieku rīkotajās svinībās. Parasti šīs statujas tika novietotas uz statīva un priecēja visu sanākušos viesus. 1945. Gadā dzīvā statuja parādījās populārajā filmā „Les enfants du wont” (Paradīzes bērni). Dzīvās statujas ietver sevī interaktīvu mākslinieku šovu. Tas ir jauns mūsdienu mākslas virziens. Viņu tēls tiek izveidots, izmantojot specifisku grimu, kostīmus un pantomīmu tehnikas. Tie ir aktieri, vingrotāji, dejotāji, kuri ir nogrimēti tā, ka atgādina statujas. Parasti tiek izveidoti pazīstami personāži (sākot ar antīko laiku dieviem un vēsturiskām personībām un beidzot ar mūsdienu slavu ieguvušajiem cilvēkiem).

La Ramblas ielas personāži

Savukārt vēl iespaidīgākas dzīvās skulptūras iespējams ieraudzīt Barselonā – tūristu iemīļotajā La Rambla pilsētā. Jāsāk ar to, ka La Rambla iela, kas ved uz Katalonijas laukumu, piederēja barseloniešiem, nevis tūristiem, kā tas ir tagad. Vietējie iedzīvotāji mierīgi varēja baudīt kafiju restorāna terasē vai doties pēc produktiem uz tirgu. Tomēr 1990.gadā tūristu un imigrantu pieplūdumus izmanīja Spānijas, Barselonas un La Ramblas tēlu. Šis bulvāris kļuva par vienu no apdzīvotākajām pilsētas ielām. Kafejnīcas pacēla cenas un sāka apkalpot simtiem ārzemju tūristu dienā. Šī iela bija pārpildīta ar ielu muzikantiem un gleznotājiem, un pēc kāda laika viņiem pievienojās vēl kādi mākslinieki – dzīvās statujas, kuri attēloja zināmus personāžus. No sākuma par dzīvo statuju varēja kļūt jebkurš, atlika tikai izveidot savu tēlu, kostīmus un rekvizītus. Šīs dzīvās statuja sajūsmināja tūristus ar oriģinālo domāšanu un spēlēšanos ar publiku. 2000. Gada otrajā pusē bija dzīvo statuju „zelta laikmets”. Ar laiku Barselonas administrācija saprata, ka viņi sāk pārāk traucēt cilvēku pārvietošanos, tāpēc visus aktierus pārvietoja tuvāk jūrai un Kolumba statujai. Šī bulvāra daļa bija daudz šaurāka, arī cilvēku tur bija maz, kas, protams, atspoguļojās mākslinieku peļņā, tāpēc viņi sāka piketēt. Valdība bija pretimnākoša, tāpēc izveidoja dzīvo statuju kastingu. Viens no priekšnoteikumiem, lai šis aktieris varētu uzstāties La Ramblas ielā, bija tāds, ka viņam vajadzēja pamatot savu saikni ar Barselonu un Spāniju, kā arī viņa priekšnesumam un tērpam vajadzēja būt augstvērtīgam, lai izpelnītos žūrijas labvēlīgu. Izejot kastingu un samaksājot nodokli valdībai (189 eiro gadā), aktieris tika pie dzīvās statujas licences. Viņam tika aizliegts izmantot maskas, lai viņu varētu identificēt ar fotogrāfiju, ko iedeva muzejs. Mūsdienās tikai 27 aktieriem ir iespēja uzstāties La Ramblā. Uzstāšanās notiek divās maiņās – rīta maiņā no 10:00 līdz 16:00 un vakara maiņā – no 16:00 līdz 22:00. Katrs aktieris drīkst uzstāties tikai vienā maiņā – no rīta vai vakarā. Valdība ir aizliegusi aktieriem radīt pārlieku lielu troksni vai biedēt gājējus. Tieši tāpēc pēdējo gadu laikā La Ramblā iespējams ieraudzīt pārsvarā vēsturiskus personāžus, tādus kā Galilejo Galileju, Kristoferu Kolumbu, Salvadoru Dali un Donu Kihotu.

 

Comments are closed, but trackbacks and pingbacks are open.