Improvizācijas teātris

Improvizācijas teātris jeb vienkārši impro ir teātra veids, kurš pēdējās desmitgadēs sāk kļūt ļoti populārs. Lai gan improvizācijas teātrim līdzīgi priekšnesumi notika jau pat pirms mūsu ēras, tomēr par šī teātra veida pirmsākumiem tiek uzskatīts 16. gadsimts. Itālijā radās commedia dell`arte, kas līdzinās mūsdienu improvizācijas teātrim, tikai agrāk tika izmantotas maskas, kas tika liktas uz aktieru sejām. Taču laika gaitā nav mainījusies improvizācijas teātru galvenā pazīmē – visa pamatā ir improvizācija. Tā ir darbība, piemēram, runa, deja vai kāda instrumenta spēle bez iepriekšējas sagatavošanās. Tāpat arī improvizācijas teātra galvenais pamatprincips balstās uz to, ka aktieri jeb improvizatori pirms izrādes nav sagatavojuši priekšnesumus. Izrāde spontāni rodas uz skatuves. Dodoties uz improvizācijas teātra izrādēm skatītāji nezina, ko sagaidīs; tāpat ir arī ar pašiem aktieriem – viņi nezina, kāds būs izrādes gala rezultāts. Tieši improvizācijas aspekts ir tas, kas padara šo teātra formu tik fenomenālu un aizraujošu.

Improvizācijas teātris otrreizējo atdzimšanu piedzīvoja 19. gadsimta 60. gados, izveidojoties teātra sporta kustībai. Šajā teātra formā piedalās divas komandas, kuras sacenšas savā starpā. Sacensības pamatā viena komanda otrai liek izspēlēt dažādas īsas, atraktīvas un parasti humoristiskas ainiņas; tiek dota arī konkrēta tēma. Otra komanda, iepriekš neko neizmēģinot, sāk uz vietas par dotajiem lielumiem improvizēt. Šāda veidā arī radies mūsdienās zināmais improvizācijas teātris. Tomēr atšķirībā no teātra sporta kustības uz skatuves pārsvarā uzstājas viena aktieru komanda jeb grupa – nav nepieciešams izaicināt otru komandu un sacensties; kā galvenie izaicinātāji darbojas paši aktieri un skatītāji, kuri arī ņem aktīvu līdzdalību improvizācijas teātrī. Improvizācijas teātris kā teātra forma nebūtu iespējama, ja nebūtu skatītāju, kas nosaka tēmu, darbības laiku, emocijas un citus apstākļus, kādos aktieri veic improvizāciju. Tāpat nereti paši skatītāji var kļūt izrādes daļu – aktieri uzaicina dažus izrādes apmeklētājus, kas arī piedalās improvizācijas veidošanā. Improvizācijas izrādēm ir raksturīgi arī tas, ka, ja sākuma tēma ir viena, piemēram, par ziloņiem, tad visticamāk, beidzoties etīdei, priekšnesums būs jau pilnīgi citas tēmas ietvaros. Improvizācijas laikā ir negaidīti pavērsieni, kuri pārsteidz skatītājus un pat pašus aktierus, kuriem ir jāmāk pielāgoties situācijai. Nekad nav iespējams galvā izdomāt, kāds būs improvizācijas nobeigums, jo, savstarpēji sadarbojoties ar citiem aktierim, ikviens var mainīt priekšnesuma gaitu.

Improvizācijas teātra izrādes laikā tiek izspēlētas dažādas etīdes, taču, lai veidotos komiskas situācijas, etīdēm parasti tiek pievienots klāt uzdevums, kas jāpilda aktieriem. Piemēram, etīde var notikt vairākās valodās – no sākuma latviski, tad pēc laika vai izrādes vadītāja signāla pat vārda vidū valoda var tikt mainīta uz angļu un vēlāk krievu valodu. Citās etīdēs katram aktierim tiek noteikta cita emocija, kuru turklāt var nosaukt skatītāji. Lai panāktu ne tikai audiālu, bet arī vizuālu efektu, improvizācijas teātra aktieriem ir jābūt atraktīviem, enerģiskiem – jāiesaistās ir visam ķermenim. Aktieriem ir jāspēj uzreiz iejusties sev piešķirtajā tēlā, ir jāpazīst cilvēki, jā būt spontānam.

Latvijā šobrīd darbojas jau vairāk kā 10 improvizācijas apvienības – Karaliskais improvizācijas teātris jeb KIT, ImproZoo, Hamlets, Rīgas improvizācijas teātris un citi, tāpat arī vairāki improvizācijas teātri darbojas reģionāli. Lielākoties improvizācijas teātrus apmeklē šaurs skatītāju loks, tomēr nu jau aizvien vairāk cilvēku aizraujas tieši ar improvizācijas teātra izrāžu apmeklēšanu, jo parasti tas nozīmē, ka ikviens varēs kārtīgi izsmieties.

Comments are closed, but trackbacks and pingbacks are open.