Laikmetīgā deja

Laikmetīgās dejas pirmsākumi ir meklējami pavisam nesen – vien 20.gadsimta 50.gados, kad tika apvienota modernā un postmodernā deja. Laikmetīgā deja patiesībā ir dejas tehnika, kas balstās uz ideju, uz subjektīviem dzīves uzskatiem. Tā ir atteikšanās no tradicionālām kustībām – nav nekādu ierobežojumi, jo dejotājs var brīvi izmantot jebkādas kustības un soļus. Laikmetīgajā dejā tiek apvienoti dažādi dejas virzieni un elementi – baleta kustības, joga, hip hops, tautiskie dejas elementi. Respektīvi, laikmetīgās dejas izpildītājam ir brīva iespēja izpausties tā, kā viņš vēlas un jūtas.

Laikmetīgās dejas tehnikā tiek daudz eksperimentēts ar savu ķermeni, dejas un kustības iespējām, tāpat arī svarīga loma ir gaismai, skaņai un skatītājam. Vieni no svarīgākajiem principiem, uz kuriem balstās laikmetīgā deja, ir improvizācija un kontaktimprovizācija. Improvizācijas pamatā ir balstīšanās uz mirkļa sajūtām. Šādi veidoti priekšnesumi ir neatkārtojami, jo cilvēkam, kurš izpilda laikmetīgo deju, ikviena kustība – galvas grieziens, rokas pacēlums, gurna izliekums, pietupiens vai palēciens ir kā ķermeniska atveidojums tam, kas tieši tajā brīdī notiek cilvēka prātā. Tiek veidota mijiedarbība ar visu apkārtējo, pat gaismu un apkārtesošo telpu. Lai gan var šķist, ka laikmetīgās dejas tehnika ir kas tāds, ko katrs var darīt un izpildīt, tomēr, lai radītu iespaidīgu un emocionāli piesātinātu, kā arī kvalitatīvu un baudāmu priekšnesumu, nepieciešama fiziskā sagatavotība, ir jāprot kontrolēt savs ķermenis, kā arī jāizzina tā iespēju robežas. Improvizācijā tiek atmesti visi dejas stereotipi. Netiek domāts par to, vai tas ir pareizi, kā tas izskatās no malas – pats galvenais ir dejot un ļaut ķermenim izpausties tā, kā tas jūtas.

Kontaktimprovizācija, kas arī tiek plaši izmantota laikmetīgās dejas tehnikā, ir 1972.gadā radusies metode, kuru eksperimentu rezultātā radījis Stīvs Pakstons ar saviem domubiedriem. Kontaktimprovizācija balstās uz aikido cīņas mākslu un to pārsvarā ir iespējams izpildīt divatā. Šajā tehnikā ir gan dažādi cīņas elementi, kas mijās ar dejas kustībām, rotaļām un ķermeņa pozām. Kontaktimprovizācijā svarīgi ir rast kontaktpunktu ar savu partneri, turklāt šo punktu iespējas ir neizsmeļamas. Var saskarties pirkstgals ar plecu, mugura ar muguru, galva var būt starp plaukstām vai atspiesta pret plecu, var būt saskārušās plaukstas, roka var būt pieglausta mugurai – iespēju, kā veidot kontaktpunktu, ir bezgalīgi daudz. Svarīgākais, ka kustības un saskaršanās nav mākslīgi radītas un pārdomātas. Ikkatra kustība ir ieklausīšanās savā ķermenī, turklāt vēl spējot sajust savu partneri, ar kuru tiek veikta kontaktimprovizācija. Šo metodi var salīdzināt ar dialogu, tikai kontaktimprovizācijas gadījumā dialogs notiek nevis mutiski, bet gan ķermeniski. Tāpat laikmetīgā deja tiek izmantota atbrīvošanās tehnika (release technique) un “lidot zemu” jeb flying low.

Laikmetīgā deja, lai gan balstās uz katra individuālajām ķermeņa kustībām un izpausmēm, var būt arī grupas deja. Taču, lai spētu harmoniski sadarboties, ir jāspēj ieklausīties ne tikai sevī, bet arī citos cilvēkos – jāprot nolasīt viņu sniegtais ķermeniskais vēstījums. Laikmetīgā deja ir iespēja katram sevi iepazīt, atbrīvoties un sajust.

Comments are closed, but trackbacks and pingbacks are open.