Melodeklamācija

Melodeklamācija ir viena no skaistākajām un aizkustinošākajām performances izpausmēm. Tā ir “dziedāšana” ar rokām, izmantojot gan ķermeņa valodu, gan mīmiku, bet galvenokārt – zīmju valodu. Šis ir viens no dažiem skatuves veidiem, kas ir pieejams cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem.

Melodeklamācijas pamatā ir dziesmu atveide ar rokām, izmantojot zīmju valodu. Atšķirībā no tik ierastās dziedāšanas, kur mākslinieks dziesmas galveno domu izsaka ar balss un runāto vārdu palīdzību, ķermeņa kustības izmantojot vien kā papildu elementu, tad melodeklamācijā balss ir pats nesvarīgākais komponents. Ar melodeklamāciju pārsvarā nodarbojas cilvēki, kuriem ir liegta iespēja mūziku dzirdēt, tāpat arī viņiem nav iespējas dziedāt. Nedzirdīgi un vājdzirdīgi cilvēki sazinoties izmanto zīmju valodu, kas tiek rādīta ar roku palīdzību. Velkot paralēles – ja dzirdīgi cilvēki sarunājas ar balsi, tad nedzirdīgie to dara ar rokām; ja dzirdīgie uztver runāto ar dzirdi, tad nedzirdīgie to dara ar redzes palīdzību. Līdz ar to melodeklamācijas pamatā ir vizualitāte, kas tiek veidota ar rokām, ķermeni, mīmiku.

Lai gan lielāka daļa sabiedrības nav saskārusies un nemaz nezina par šo performances veidu, tomēr gan daudzviet pasaulē, gan Latvijā ir iespējams vērot melodeklamācijas priekšnesumus. Latvijā melodeklamācijas pirmsākumi ir meklējami vien salīdzinoši nesen – 1973.gadā. Tomēr pārējā pasaulē melodeklamācija jeb dziedāšana ar rokām norisinās jau ilgāku laiku. Lai gan pamatā melodeklamācija ir nedzirdīgo un vājdzirdīgo mākslas veids, tomēr ar to var nodarboties ikviens, kurš to vēlas. Melodeklamācija ir kā dziesmas izpildīšana citā valodā – galvenā atšķirība ir valoda, kas tiek atveidota ar rokām. Dziesmas saturs tiek izprasts un parādīts ar attiecīgajām zīmēm.

Melodeklamācijā arī tiek izmantoti dažādi izpildījuma veidi, kas ļauj dziesmā sajust kā klusākas vietas, tā arī skaļākas. Taču, ja dziedot to var panākt ar balss skaļuma maiņu un tembru, tad melodeklamācijā tiek izmantoti citi paņēmieni. Piemēram, ja pārsvarā dziesma tiek “dziedāta”, vienam māksliniekam rādot zīmes, kas tiek rādītas noteiktā vietā (parasti krūšu un sejas apvidū), tad spēcīgāku skanējumu un mākslinieciskumu var panākt, izejot no pieņemtajām zīmju rādīšanas pozīcijām. Tāpat, ja uzstājas melodeklamācijas ansamblis vai koris, tad klusākus dziesmas brīžus var panākt, melodeklamējot tikai vienam vai dažiem cilvēkiem, bet pienākot dziesmas kulminācijai, skaļākajai vietai, melodeklamē pilnīgi visi. Uzsvarus dziesmā panāk ar vairākkārtēju zīmes atkārtojumu, lai gan varbūt dziesmas oriģinālā vārds tiek izdziedāts tikai vienu reizi.

Tā kā melodeklamācija ir nedzirdīgo mākslas veids, kurā svarīgākais ir vizualitāte, tad noteikti dziesmas izpildīšanā svarīga loma ir mīmikai un ķermeņa valodai – neizteiksmīga sejas izteiksme, stīva stāvēšana un tikai zīmju rādīšana ir salīdzināma ar dziesmas dziedāšanu, kur mūziķis tikai atdzied vārdus un pareizu melodiju, neieliekot izpildījumā ne sirdi, ne dvēseli.

Ikvienu dziesmu ir iespējams pārvērst par melodeklamāciju – nepieciešams tikai saprast teksta būtību, kas ir dziesmā, un to pārvērst zīmēs.

Comments are closed, but trackbacks and pingbacks are open.