Operete

Operete ir muzikāls priekšnesums, kuram ir humoristisks raksturs. Lai gan tas radies jau 16.gadsimtā, tomēr operete savu uzplaukumu piedzīvoja 19. gadsimtā. Vārds “operete” ir cēlies no itāļu valodas un nozīmē “mazā opera”.

Operete ir līdzīga operai, tomēr tai ir būtiskas atšķirības. Pirmkārt, parasti operetes ir viencēliena vai divcēlienu. Šis muzikālais sacerējums ir daudz īsāks par tradicionālo operu, kas var ilgt pat 4 stundas. Otrkārt, operetēs dziesmas un dziedājumi mijas ar runātiem dialogiem, tāpat arī nozīmīga loma ir dejai. Visi šie operetes elementi viens ar otru mijiedarbojas, attīstot operetes sižetisko līniju. Ja citos sacerējumos, piemēram, vodeviļā dziesmām ir vairāk dekoratīva loma, tad operetē dziesmas un dejas ir dramaturģiskie virzītāji, kas turpina sižetisko domu. Ļoti svarīgi, ka operetēs esošais sižets tiek parādīts ar atbilstīga rakstura dejām un dziesmām. Operetēs tiek attēlotas sadzīves ainas, parasti aptvertais laika posms ir vien dažas stundas vai viena diena. Kā nozīmīgs aspekts šim muzikālajam priekšnesumam, ir humors un satīra, caur kuru vijas viss operetes sižets. Operetei piemīt komēdijas elementi – dialogos notiek savstarpēja ķircināšanās, dejas un dziesmas ir priekpilnas un humoristiskas. Lai gan operete daudzējādā ziņā ar dziedājumiem līdzinās operai – ārijām, kora dziesmām – , tomēr šī muzikālā žanra priekšnesumi ir daudz vienkāršāki un nav tik ekstravaganti, ambiciozi

Operetes žanrs popularitāti un slavu guva pateicoties tādiem komponistiem kā Lehārs un Ofenbahs. Mūsdienās joprojām tiek uzvestas šo autoru pazīstamākās operetes, piemēram, Lehāra “Jautrā atraitne”. Šī ir viena no operetēm, kas tiek iestudēta arī Latvijā. Pazīstamas un tradicionālas ir arī citas Lehāra operetes – “Grāfs Luksemburgs” un “Čigānu mīla”, tāpat vieni no labākajiem šī žanra paraugiem ir Ofenbaha “Skaistā Helēna”, “Perikola”, Lekoka “Ango kundzes meita”, Planketa “Korneviļas zvani”, Kalmāna “Silva”, “Marica”, “Bajadēra”. Arī latviešu komponisti ir sarakstījuši vairākas operetes. Par muzikālā sacerējuma pirmsākumiem Latvijā uzskata 19. gadsimta 60. gadus, kad vairākas operetes sarakstījis Arvīds Žilinskis. Viņa sarakstītās operetes “Dzintarkrasta puiši” (1964), “Sarkanā marmora noslēpums” (1969), “Tikai rozes”(1977) kļuva par latviešu operetes pirmajiem paraugiem. Savu ieguldījumi šī žanra attīstībā Latvijā ir devuši arī tādi komponisti kā Jānis Kaijaks “Trešais tēva dēls”, “Vēl taure sauc”, Elga Īgenberga “Annele”, Gunārs Ordelovskis “Peldētāja Zuzanna”, kā arī Imants Kalniņš “No saldenās pudeles”.

Strauji kļūstot populārākai, 19. gs. radās arī dažādu kultūru variācijas par opereti. Izveidojās amerikāņu operete, krievu operete. Amerikāņu operete, izmainot vienu no galvenajām šī žanra iezīmēm – komēdiju-, radīja jaunu mūzikas žanru, kas pazīstams kā mūzikls. Lai gan līdzīgs operetei, tomēr mūziklā saturs ir dramatisks. Šis amerikāņu operetes paveids joprojām ir slavens ne tikai ASV, bet arī visā pasaulē. Daudzi cilvēki dodas uz Ņujorku, lai noskatītos kādu no slavenajām Brodvejas izrādēm.

Latvijā vairākus gadus aktīvi darbojās Operetes fonds, kurš savu darbību atkal atsāka pavisam nesen. Tā kā operetes žanrs ir vienkāršāks un saprotamāks, kā arī skatītājiem tiek sagādāts daudz jautru ainu, tad, jūtot augošo interesi, Latvijas Operetes fonds 2015. gada jūlijā deva ikvienam interesentam iespēju apmeklēt pirmo Operetes festivālu, kas notika Ikšķilē.

Comments are closed, but trackbacks and pingbacks are open.