Teātra veidi

Teātra veidi

teatra veidi

Teātris ir mākslas forma, kuras pamatā ir dramaturģisko darbu vai māksliniecisko ieceru dramatiska realizācija publiskas izrādes veidā, izmantojot verbālos un neverbālos saziņas līdzekļus. Vēsturiski ir izveidojušies vairāki teātra veidi, kurus turpinājumā aplūkosim detalizētāk.

Improvizācijas teātra pirmsākumi meklējami 16. – 18. gadsimtā, Itālijā, kad Commedia dell’arte aktieri nodarbojās ar improvizētu skeču rādīšanu uz ielām. Commedia dell’arte arī ir teātra veids, kurā aktieri izmanto sejas maskas. Improvizācijas teātra izrādes pamatā nav iepriekš sacerēta un precīzi pārdomāta scenārija vai lugas – izrāde rodas šeit un tagad. Izrādes tēmu un būtiskus priekšnosacījumus, piemēram, darbības vietu, laiku, personāžu raksturu un raksturlielumus nosaka skatītāji izrādes sākumā.

Ēnu teātra izrādes pamatā ir gaismas un priekšmetu spēle, kurā uz izgaismota laukuma rodas ēnas, kas nebūt vairs neizskatās pēc tās radīšanai izmantotā priekšmeta. Ēnu teātra radīšanai nepieciešams spožas gaismas avots, gaišs fons un “tēli”, kurus rada ar roku palīdzību vai ar konkrētu priekšmetu izmantošanu. Vēlams ir nodrošināt arī aizsegu, aiz kura noslēpt ēnu radīšanā izmantotos priekšmetus, lai skatītājiem nebūtu ne jausmas, kā uz fona redzamie tēli tiek radīti.

Leļļu teātra izrādē tiek izmantotas lelles, kuru kustības vada un balsi attēlo aktieri – cilvēki. Leļļu teātrī tiek izmantotas daudz un dažādas lelles – gan cimda lelles, gan marionetes, gan parastās lelles.

Pantomīmas izrādes aktieri ir mīmi, kuri, izmantojot tikai neverbālo komunikāciju (kustības, žestus, mīmiku) attēlo konkrētas situācijas vai pat veselu stāstu.

Kabuki ir klasiskā Japānas teātra forma, kuras pamatā ir deja un dramaturģija. Īpaša nozīme ir stilizētajam aktieru grimam. Izrādē tiek ne tikai dejots, bet tiek demonstrēta arī visa veida veiklība un akrobātika.

Mistērijas pirmsākumi meklējami Eiropā, Viduslaikos. Mistēriju pamatā ir reliģiska satura sižeti no Vecās un Jaunās derības, kā arī apustuļu dzīvesstāsti, un to mērķis bija dramatizēt Bībeli. Sākotnēji mistērijās piedalījās tikai garīdznieki un tās tika izrādītas tikai reliģisko svētku laikā, taču Baznīca to veidošanā nepiedalījās. Vēlāk tajās varēja piedalīties ikviens interesents un tās tika izrādītas ne tikai svētku laikā. Mistērijas dažkārt varēja ilgt pat mēnesi.

Moralitē ir alegoriska teātra forma, kuras pamatā tēli ir personificētas morālās īpašības vai abstrakti jēdzieni. Moralitē iedvesmas avoti vēsturiski bija mistērijas, mirakli, sprediķi, lūgšanas, bruņinieku romāni un alegoriskā literatūra.

Dažkārt pie teātra veidiem tiek pieskaitītas arī klasiskās indiešu dejas, opera, balets, kā arī operete.

Ielu muzikanti

Ielu muzikanti

Ielu muzikanti ir mūziķi vai vienkārši cilvēki, kuri prot spēlēt kādu vai vairākus mūzikas instrumentus, un šīs prasmes demonstrē, muzicējot uz ielām. Viens no galvenajiem ielu muzikantu mērķiem ir ienākumu gūšana no garāmgājējiem – ielu muzikanti muzicē un gaida sabiedrības ziedojumus par sava talanta demonstrēšanu.

Ielu muzikanti visbiežāk muzicē sabiedriskās vietās vai tādās vietās, kur diennakts laikā apgrozās maksimāli daudz cilvēki, piemēram, Latvijā, Rīgā šīs vietas ir Vecrīga, dzelzceļa stacijas un autoostas teritorija, lielveikalu apvidi, autobusu pieturas, intensīva pielietojuma gājēju pārejas un citas publiskas vietas.

Ielu muzikanti Latvijā ir ļoti pretrunīgas personas, jo, pirmkārt, ne vienmēr to muzicēšana ir kvalitatīva un ir uzskatāma par talantu, tāpēc nereti garāmgājēji jūtas traucēti vai pat aizkaitināti, otrkārt, sabiedrībā valda uzskats, ka ielu muzikanti nodarbojas ar ubagošanu, kas tiek vērtēta negatīvi un pat nosodoši, treškārt, sabiedrībā tiek uzskatīts, ka šiem ielu muzikantiem saziedotie līdzekļi noteikti tiks izlietoti kādam ikdienišķam, nereti veselībai kaitīgam mērķim (piemēram, alkoholam, cigaretēm, narkotikām u.tml.), tāpēc līdzekļi netiek doti, ceturtkārt, Latvijas sabiedrība izturas ļoti piesardzīgi un skeptiski pret tiem, kas uzdrošinās pārvarēt savu komforta zonu, parādot savu talantu vai vismaz cenšoties parādīt kaut ko pietuvinātu muzicēšanai un lūdzot par to naudu.

Piemēram, daudzās ārvalstīs, kur sabiedrība ir atvērtāka un turīgāka nekā Latvijā, situācija ielu muzicēšanas sfērā ir daudz pozitīvāka – pirmkārt, tur ielu muzikanti vairākumā gadījumu tiešām ir talantīgi mūziķi, kuru sniegums ir ne viens apbrīnas un aplausu vērts, bet arī vaļsirdīga ziedojuma vērts, otrkārt, pateicoties sabiedrības atvērtībai un pretimnākšanai mūziķi nebaidās iziet ielās un muzicēt, jo zina, ka te viņus nesagaidīs nosodoši skatieni un attieksme, bet gan morāls un finansiāls atbalsts, treškārt, ja mūziķis ir patiešām talantīgs, sabiedrība naudu tam žēlo, tieši tāpēc latviešu muzikanti ļoti bieži sev izdevīgā laikā dodas uz ārvalstīm, lai piepelnītos tieši ar ielu muzicēšanu.

Ārvalstu pieredze rāda, ka ne viena vien mūsdienu slavenība, mūziķis vai dziedātājs, pirms savas karjeras augšupejas un uzplaukuma ir regulāri muzicējuši uz ielas. Ārzemēs ielu muzicēšana ir kā sava veida konkurss, demonstrācijas koncerts, jo muzikanti nekad nevar zināt, kas ir garāmejošās personas – garāmgājēju vidū var gadīties kāds veiksmīgs menedžeris vai producents, kurš, pamanījis ielu muzikanta talantu, var nolemt piedāvāt kļūt par muzikanta personīgo producentu un padarīt to par visā pasaulē zināmu mūziķi. Kā lasāms medijos, šādu veiksmes stāstu var pastāstīt vairākas mūsdienu slavenības, piemēram, Džastins Bībers un Eds Šīrans.

Pūļa manipulācija jeb pūļa psiholoģija

Pūļa manipulācija jeb pūļa psiholoģija

Pūlis ir neorganizēts cilvēku kopums, kurā apvienojas cilvēki bez spilgtām indivīda īpašībām, tiem piemīt vienota psihiskā domāšana. Pūļa psiholoģija balstās uz šo pūļa definīciju – tās pamatā ir cilvēku nepazināta rīcība, automātiskā, vienotā domāšana, kas pakļaujas viena vadoņa vēlmēm. Tā ir arī galvenā pūļa atšķirība no indivīda, jo indivīdam piemīt loģiskā, kritiskā domāšana, nevis akla paļaušanās masas darbībai un domāšanai.

Pūļa psiholoģijas pamatlicējs ir franču zinātnieks Gutavs Lebons, taču šo sociālo parādību ir pētījuši arī Gabriels Tards, Zigmunds Freids, Karls Jungs un citi. Lai gan katram teorētiķim ir atšķirīgas nianses par šo tēmu, tomēr kopumā izriet dažas galvenās pūļa psiholoģijas pazīmes.

Cilvēkiem, lai tas kļūtu par pūli, ir nepieciešama kādas kopējas intereses, uz kuru pamata ir iespējams manipulēt. Satiekot domubiedrus, veidojas masas, kuru vienotā psihiskā domāšana pamatojas uz konkrētām interesēm. Šajā mirklī rodas automātiskā domāšana, kas piemīt katram pūļa loceklim. Līdz ar to šo neapzināto domāšanu ir iespējams izmantot kādam līderim, kas var ievirzīt sekojošo pūli vadonim nepieciešamā virzienā. Tomēr, lai to spētu izdarīt, nepietiek vien ar skaļiem izteicieniem. Līderim, lai spētu darboties ar pūļa palīdzību, ir jāizprot, kā ar cilvēku masām vislabāk darboties. Visvairāk cilvēkus satuvina konkrētas un spilgtas jūtas, piemēram, mīlestība, naids, bailes. Vadonim izvēloties spekulēt ar naidu, iespējams panākt, ka pūlis sāk arī aktīvi līdzdarboties, iesaistīties konkrētajās norisēs. Taču, apvienojot pūli ar sajūsmu, mīlestību vai labvēlību (jebkurām pozitīvām emocijām), visbiežāk pūlis paliek pasīvs. Šeit arī izdalās divi pūļa veidi – pasīvais un aktīvais. Tomēr jāņem vērā, ka laika gaitā, kopš šīs teorijas tika rakstītas, sabiedrība ir mainījusies. Mūsdienās pūli, ko apvieno mīlestība, labvēlīgums, vairs nevar raksturot kā pasīvu, jo, apelējot pie cilvēku sirdsapziņas un iejūtības, tiek organizēti dažādi labdarības pasākumi, kuros ar ziedojumiem un nesavtīgu palīdzību aktīvi iesaistās daudzi cilvēki.

Tomēr 19. un 20.gs. teorijās valdošā tēze, ka pūlim ir nepieciešams vadītājs, joprojām pastāv. Kā labvēlīgi, tā arī agresīvi noskaņotam pūlim ir nepieciešama spilgta, iedvesmojoša personība, kas vada šo cilvēku kopumu. Šādi cilvēki gan vēsturē, gan mūsdienās ir politiķi, spilgti reliģiskie darbinieki un citi, piemēram, Ādolfs Hitlers. Galvenais mehānisms, kā iedarboties uz pūli, ir iedvesmošana. Lai to izdarītu, nepieciešams ar pūli runāt vienkāršā valodā, izvairoties no sarežģītiem, gariem un loģiskiem spriedumiem, kas iemidzina un garlaiko pūli. Pūļa līderi parasti izmanto dažādus saukļus, kas balstās uz to, ko pūlis grib dzirdēt. Svarīgs aspekts pūļa manipulācijā ir atkārtošana. Cilvēku kopums vieglāk iespaidojas, ja vienkāršotais un iedvesmojošais sauklis tiek nemitīgi atkārtots – tā tas labāk iedarbojas un zemapziņu. Mūsdienās šo paņēmienu izmantot ir daudz vieglāk nekā senāk – pieejami plašsaziņas līdzekļi, kur sludināt savu pārliecību, un kas pieejami praktiski visur. Spilgts piemērs novērojams pirmsvēlēšanu laikā, kad notiek aģitācija – īsi saukļi, kuros ietverta informācija, ko cilvēki grib dzirdēt, tiek skandināti, televīzijā, radio, afišas un skrejlapas atrodamas pilnīgi visur. Pūļa līderis atdzīvina savu ideju, izmantojot arī tēlus – automātiskās domāšanas pamatā tēlu izmantošana, jo pūlī valda iztēle. Iztēlojoties līdera sludināto, pūlis to automātiski pārņemt kā savu pārliecību un atdarina, kopē.
Pūļa psiholoģija jeb manipulācija pastāv katrā sabiedrībā un tā ir dabiska norise. Pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, manipulēt ir iespējams pavisam vienkārši – internetā, avīzēs, žurnālos, televīzijā, radio un citur. Pūļa psiholoģija ir novērojama visur – modes tendencēs, mūzikas koncertos, politikā. Šī sociālā parādība uzskatāmi izpaužas arī briesmu situācijās. Iestājoties panikas stāvoklim, bieži cilvēks nespēj loģiski domāt, līdz ar to visticamāk, ka viņa rīcība būs tieši tāda pati, kā apkārt esošajiem cilvēkiem. Šādu aklu līdzdarbību mēdz dēvēt arī par bara instinktu.

Dzīvās statujas

Dzīvās statujas

Daudzi noteikti zina stāstu par grieķu tēlnieku Pigmalionu, kurš izveidoja meitenes skulptūru, kas bijusi neticami skaista un sievišķīga. Jo ilgāk viņš tīksminājās par savu roku darbu, jo vairāk saskatīja viņā īpašības, kuras, viņaprāt, nepiemita nevienai citai sievietei. Nosaucis skulptūru par Galateju, Pigmalions pavadīja dienas un naktis, apbrīnojot viņas augumu, apdāvinot ar dažādām dāvanām, kā arī čukstot viņas ausīs mīlas vārdus. Kādu dienu Pigmalions vērsās pie Afrodītes ar lūgumu – atdzīvināt Galateju. Mīlas dieviete neatteica un atdzīvināja šo skulptūru. Mūsdienās tas vairs nevienu nepārsteidz, jo katras lielas pilsētas laukumā ir iespējams ieraudzīt bronza skulptūras, kuras nekustās. Tikai tad, kad ieskatāmies uzmanīgāk, varam ieraudzīt, ka zem krāsu kārtas īstenībā slēpjas cilvēks. Un nemaz tālu nav jāmeklē, jo noteikti ikviens rīdzinieks un tās viesis ir manījis mazo spēkavīru un aktieri Aleksandru Radzēviču, kurš vasarā bieži redzams Vecrīgā uz Kaļķu ielas, tērpies viss vienā zeltā, izklaidēdams bērnus un tūristus.

Dzīvo statuju vēsture

Viduslaikos un renesanses laikmetā, dzīvās statujas tika izmantotas visās valdnieku rīkotajās svinībās. Parasti šīs statujas tika novietotas uz statīva un priecēja visu sanākušos viesus. 1945. Gadā dzīvā statuja parādījās populārajā filmā „Les enfants du wont” (Paradīzes bērni). Dzīvās statujas ietver sevī interaktīvu mākslinieku šovu. Tas ir jauns mūsdienu mākslas virziens. Viņu tēls tiek izveidots, izmantojot specifisku grimu, kostīmus un pantomīmu tehnikas. Tie ir aktieri, vingrotāji, dejotāji, kuri ir nogrimēti tā, ka atgādina statujas. Parasti tiek izveidoti pazīstami personāži (sākot ar antīko laiku dieviem un vēsturiskām personībām un beidzot ar mūsdienu slavu ieguvušajiem cilvēkiem).

La Ramblas ielas personāži

Savukārt vēl iespaidīgākas dzīvās skulptūras iespējams ieraudzīt Barselonā – tūristu iemīļotajā La Rambla pilsētā. Jāsāk ar to, ka La Rambla iela, kas ved uz Katalonijas laukumu, piederēja barseloniešiem, nevis tūristiem, kā tas ir tagad. Vietējie iedzīvotāji mierīgi varēja baudīt kafiju restorāna terasē vai doties pēc produktiem uz tirgu. Tomēr 1990.gadā tūristu un imigrantu pieplūdumus izmanīja Spānijas, Barselonas un La Ramblas tēlu. Šis bulvāris kļuva par vienu no apdzīvotākajām pilsētas ielām. Kafejnīcas pacēla cenas un sāka apkalpot simtiem ārzemju tūristu dienā. Šī iela bija pārpildīta ar ielu muzikantiem un gleznotājiem, un pēc kāda laika viņiem pievienojās vēl kādi mākslinieki – dzīvās statujas, kuri attēloja zināmus personāžus. No sākuma par dzīvo statuju varēja kļūt jebkurš, atlika tikai izveidot savu tēlu, kostīmus un rekvizītus. Šīs dzīvās statuja sajūsmināja tūristus ar oriģinālo domāšanu un spēlēšanos ar publiku. 2000. Gada otrajā pusē bija dzīvo statuju „zelta laikmets”. Ar laiku Barselonas administrācija saprata, ka viņi sāk pārāk traucēt cilvēku pārvietošanos, tāpēc visus aktierus pārvietoja tuvāk jūrai un Kolumba statujai. Šī bulvāra daļa bija daudz šaurāka, arī cilvēku tur bija maz, kas, protams, atspoguļojās mākslinieku peļņā, tāpēc viņi sāka piketēt. Valdība bija pretimnākoša, tāpēc izveidoja dzīvo statuju kastingu. Viens no priekšnoteikumiem, lai šis aktieris varētu uzstāties La Ramblas ielā, bija tāds, ka viņam vajadzēja pamatot savu saikni ar Barselonu un Spāniju, kā arī viņa priekšnesumam un tērpam vajadzēja būt augstvērtīgam, lai izpelnītos žūrijas labvēlīgu. Izejot kastingu un samaksājot nodokli valdībai (189 eiro gadā), aktieris tika pie dzīvās statujas licences. Viņam tika aizliegts izmantot maskas, lai viņu varētu identificēt ar fotogrāfiju, ko iedeva muzejs. Mūsdienās tikai 27 aktieriem ir iespēja uzstāties La Ramblā. Uzstāšanās notiek divās maiņās – rīta maiņā no 10:00 līdz 16:00 un vakara maiņā – no 16:00 līdz 22:00. Katrs aktieris drīkst uzstāties tikai vienā maiņā – no rīta vai vakarā. Valdība ir aizliegusi aktieriem radīt pārlieku lielu troksni vai biedēt gājējus. Tieši tāpēc pēdējo gadu laikā La Ramblā iespējams ieraudzīt pārsvarā vēsturiskus personāžus, tādus kā Galilejo Galileju, Kristoferu Kolumbu, Salvadoru Dali un Donu Kihotu.

 

Ielu teātris

Ielu teātris

Ielu teātris pasaulē ir ļoti populārs un pazīstams teātra performances veids. Tas apbur skatītājus ar savu vienkāršumu un aktieru spējām rīkoties pavisam ikdienišķā vidē. Visbiežāk par skatuvi tiek izvēlētas ielas, bet tiek izmantotas arī dažādas citas publiskas un plašas vietas, piemēram, parki vai iepirkšanās centru placis. Šīm vietām jābūt gana lielām un labi pārredzamām, lai izrādi varētu vērot pēc iespējas lielāks skatītāju skaits.
Ielu teātrim ir savas priekšrocības un trūkumi. Ielu teātra izrādes ir bez maksas. Tas nozīmē, ka jebkurš interesents vai vienkārši garāmgājējs var izbaudīt aktieru sniegto priekšnesumu. Izrādes atrašanās publiskā vietā veicina skatītāju skaita pieaugumu, jo daudzi cilvēki, iespējams, nezina par kādas izrādes laiku un vietu (festivālu ietvaros) un ir sajūsmā par iespēju spontāni baudīt šo mākslu. Ielu teātra trūkumi, noteikti, būs skatītāju vietu attālums no iedomātās skatuves un profesionāla muzikālā pavadījuma trūkums. Skatītāji ne vienmēr būs pirmajās rindās pie skatuves un ne vienmēr perfekti redzēs izrādes saturu un aktierus. Šī lieta, diemžēl ir neparedzama, bet to iespējams mainīt, jo skatītāju daudzums izrādes laikā mēdz mainīties publiskās telpas pieejamības dēļ. Daļa izrāžu ir ar ierobežotu muzikālo pavadījumu, kas izpaužas kādas instrumentālas grupas vai solista izpildījumā. Šo trūkumu aktieri cenšas kompensēt ar savām vokālajām spējām. Tomēr vokālās spējas nav bijušas visiem aktieriem. Vokālo spēju trūkums ir bijis par iemeslu, kad radās kustību un mīmikas teātris. Tajā var dzirdēt tikai muzikālo pavadījumu, bet aktieri iztiek bez savas balss un vēstījumu nodod ar kustību un sejas grimašu palīdzību. Šādus kustību un mīmikas priekšnesumus ielu mākslinieki bieži mēdz veikt individuāli.
Ielu teātra uzstāšanās ir bijis kā atspēriena punkts daudziem, mūsdienās pazīstamiem aktieriem, kā, piemēram, Robin Williams, Harry Anderson, Jewel un David Bowie. Tikai pēc šāda tipa teātra uzstāšanās, visi šie cilvēki uzsāka savas aktieru gaitas. Šobrīd pārsvarā viņus redzam televīzijā vai skatuves teātros.
Ielu teātris lielākoties notiek spontāni. Neskatoties uz to, daudzviet norisinās ielu teātra festivāli, uz kuriem tiek aicinātas daudz un dažādas ielu teātra trupas. Pasaulē populārākie ielu teātra festivāli: La Strada Graz (Austrija), Aurillac< pilsētas festivāls (Francija), Imaginarius (Portugāle), Berlin lacht! (Vācija). Latvijā lielāko skatītāju un mediju uzmanību izpelnījies Liepājas teātra festivāls ‘’Zeme. Debess. Jūra’’. Šis ielu teātra festivāls ik gadu aicina dažādas mākslinieku trupas no visām pasaules malām uzstāties Liepājā. Ielu teātra priekšnesumi rīkoti arī Kuldīgā un daudzās citās Latvijas pilsētās, lielākoties pilsētu svētku norises laikā.
Ielu teātris prot apburt. Tam ir sava neatņemama specifika, kas padara to tik ļoti īpašu. Īpaši aizrauj aktieru tuva saskarsme ar skatītājiem. Vislielāko prieku tas mēdz sniegt pašiem mazākajiem skatītājiem, īpaši bērnu un jauniešu izrāžu laikā. Ielu teātris noteikti ir tā skatīšanās vērts un bieži vien vērtīgāks par citiem sabiedriskiem pasākumiem, jo, kā jau teātra izrāde, tā ir kultūras pasākums un to vērojot, iespējams labi atpūsties vai iegūt kādas jaunas zināšanas.

Datoru dizains

Datoru dizains

Datoru elektronika un gudrās ierīces ir mums visapkārt, un iekšpusē visas šīs ierīces ir diezgan vienādas, jo visām tām ir mikroprocesors, RAM atmiņa, kā arī SSD vai HDD datu glabātuve, bet tas, kā šī ierīce ir veidota, un kāds ir tās dizains ir pavisam cits jautājums. Mobilie telefoni, portatīvie datori, planšetes un citas līdzīgas ierīces aizvien vairāk ienāk mūsu dzīvē gan mājvietā gan darba vietā un tas ir neizbēgami, ka gandrīz visas sistēmas sāks pāriet uz internetu un tiks veidotas digitālajā formātā, kur tad arī būs nepieciešamas šāda veida ierīces, kas ļaus mums piekļūt visiem šiem datiem. Bet noteikti, ka esat ievērojuši to, ka ne visas šīs ierīces ir vienādas, un bieži vien var redzēt kādu elektronikas ražotāju, ka tiešām piedomā pie lietotāja pieredzes un pie kopējā ierīces dizaina un tādā veidā pievilina jaunus klientus. Viens no spilgtākajiem piemēriem, protams, ir kompānija Apple, kas savas elektronikas ierīces veido pilnīgi nostrādātas ar labāko lietotāja saskarsni, un tas, ka šī kompānija pati veido arī programmatūru ne tikai pašu ierīci padara šos telefonus un datorus par mākslas darbiem, jo tie vienkārši strādā un nesagādā nekādas galvassāpes saviem lietotājiem.

Dizains mūsdienās spēlē lielu lomu visās industrijas, jo astēniski skaisti produkti ir tie, kas piesaista mūsu uzmanību un mums taču visiem patīk turēt rokā produktus, pie kā patiešām ir piestrādāts nevis kuri ir veidoti kādā Ķīniešu fabrikā nedomājot par šo produktu dizainu un struktūru. Dizains vislielāko lomu spēlē tieši tajās jomās, kurās tā jau ir liela konkurence, un kur ražotāji sacenšas par cilvēku uzmanību, jo ieraugot skaistu produktu lietotājs noteikti apstāsies un paskatīsies nevis paies tam garām. UN vēl jo vairāk labi izveidoti un nostrādāti produkti parasti ir arī daudz dārgāki nekā vienkārši plastmasas produkti, jo to izstrādā tiek lietoti eksotiski materiāli un tie ir kā statusa simbols nevis tikai elektrotehnikas ierīce. Ja tu staigā apkārt ar Apple telefonu, tas parāda apkārtējiem, ka tu esi gatavs tērēt naudu dārgākām precēm, ja tās sniedz pietiekoši lielu vērtību nevis vienmēr pērc visu to lētāko.

Bet kāpēc dizains mūs tik ļoti piesaista un vai tas ir tikai astētisks prieks vai arī mēs vēlamies ar skaistiem produktiem izrādīties? Šis jautājums ir ļoti sarežģīts, jo, no vienas puses, protams, ka ikviens cilvēks vēlas izrādīties un iegādājoties skaistu automašīnu vai skaistu elektronikas produktu parāda apkārtējiem savu mantisko stāvokli, bet no otras puses, kā jau iepriekš minēju šiem produktiem parasti ir tiešām labs dizains un tie tiek nostrādāti līdz visām mazākajām detaļām un tas padara tos īpašus. Ir grūti dot vienu atbildi, kāpēc dizains spēlē tik lielu lomu mūsdienu elektronikā, tomēr ar dizainu nav jāsaprot tikai izskats vien, un lietotāju pieredze, lietojamība un arī šādas lietas tiek uzskatītas kā kopējā dizaina elementi, jo pat tad, ja tev būs skaistākais telefons pasaulē, bet tam būs virsū slikta operētājsistēma, tas nebūs lietojams, tāpēc visam ir jābūt pilnībā nostrādātam un tikai tad cilvēki uz šo produktu atskatīsies un vēlēsies to iegūt.

Partizānu teātris

Partizānu teātris

Partizānu teātris, jeb no angļu valodas “guerrilla theater” ir termins, ko lieto par teātra mākslu, kas ir spontāna, notiek publiskās vietās un ir vērsta uz kādu noteiktu politisku vai socioloģisku pārmaiņu veicināšanu. Šis termins pirmo reizi tika lietots 1965. gadā , kad Pīters Bergs rakstīja eseju par San Francisko Mīmu grupu, kas pielietoja netradicionālas mākslas metodes, lai pievērstu sabiedrības uzmanību dažādie iekšpolitikas un ārpolitikas tematiem, kas tajā laikā plašākā sabiedrībā netika publicēti. Pīters Bergs terminu partizāns, jeb “guerrilla” aizguva no Che Guevara, kas skaidroja partizānu kustību tā, ka tā nevar pastāvēt bez sabiedrības atbalsta un tā pati par sevi ir mēģinājums gāzt esošo varu, to darot lēnām un mērķtiecīgi.

Plašāku rezonansi šie partizānu teātri ieguva Amerikā 70 gados, kad Amerika sāka iet Vjetnamā un radās daudz un dažādi protesti pret šo valdības lēmumu.Partizānu teātri parasti apspēlēja kādu noteiktu personāžu vai kādu notikumu, radot skatītājos izbrīnu un nesaprašanu par to, kā šādi var skatīties uz šādu notikumu. Šie priekšnesumi paši par sevi bija radikāli, bet tāpēc, ka tie netika organizēti noteiktās vietās, un parasti bija spontāni un tieši tāpat, kā zibakcijas notika vietās, kur pūlējās liels daudzus cilvēku. Šie priekšnesumi notika ātri un pēc tā beigām paši mākslinieki tikpat ātri pazuda katrs uz savu pusi, lai tiem netiktu pievērsta uzmanība un ne policija ne apsardze nespētu tos notvert un nopratināt par šāda veida uzskatiem un šo uzskatu nesankcionētu paušanu sabiedrībai.

Partizānu teātri tā arī neizplatījās ārpus ASV, un pēc 80 gadu sākuma tie sāka pieplakt, jo vairs nebija tik daudz tematu, kas sadalītu sabiedrību dažādas grupās, bet kamēr šie priekšnesumi notika tie apspēlēja visu sākot ar demokrātiju un tās trūkumiem līdz karam, politiskajiem spēkiem un pat valstu prezidentiem un citiem ietekmīgie cilvēkiem, kas ir nostājušie pret saviem uzskatiem un tā teikt “nodevuši” sabiedrību, kas par tiem balsoja. Būtībā šīs partizānu mākslas kustības tāpat, kā ikviena minoritāšu grupa centās visiem spēkiem izteikt savu viedokli un lika cilvēkiem apdomāt to, cik daudz viņu valdība viņiem stāsta un vai visam, kas notiek mēdijos var ticēt.

Jauno mēdiju māksla

Jauno mēdiju māksla

Ikvienā civilizācijā kur visiem sabiedrības locekļiem nav jādarbojas ēdiena radīšanā, un ir augstāka ranga darba vietas notiek dažāda veida mākslinieciskās izpausmes un tā tas notiek arī mūsdienu sabiedrībā, kur tikai 1% vai 2% no kopējās populācijas ir jādarbojas ēdiena radīšanā, bet pārējā sabiedrības daļa var veidot dažādas citas augstākas abstrakcijas zinātnes nozares un galu galā arī mākslas darbus. Tas nozīmē, ka māksla ir viens no mūsu, kā cilvēku, izpausmes avotiem, un neatkarīgi no tā, kādi rīki un tehnoloģijas māksliniekiem ir pieejamas tie vienmēr atrod veidu, kā parādīt sevi un savu talantu lielākai cilvēku grupai. Tieši tāpēc terminam jauno mēdiju māksla ir daudz un dažādas nozīmes, bet būtībā tas ir viss, kas ticis radīts ar tehnoloģijām, kuras tikušas izgudrotas tikai pēdējo gadu laikā un būtībā šis mākslas veids nemitīgi mainās, jo brīdī, kad gleznošana un glezniecības tehnoloģijas bija tikko izgudrotas tā skaitījās, kā jauno mediju māksla, bet šodien glezniecība ir viena no vecākajiem mākslas veidiem, un uz jaunajiem mēdijiem, kā datoriem, telefoniem un jaunajām tehnoloģijām mākslinieki cenšas parādīt sevi un savas prasmes.

Patreiz ar terminu jauno mēdiju māksla mēs saprotam mākslu, kas ir veidota ar jaunāko tehnoloģiju ierīcēm izmantojot jaunākos zinātniskos atklājumus optikā, datortehnoloģijā kā arī fizikā un citās zinātnēs, un tāpēc jaunie mākslas darbi, kas tiek veidoti izmantojot sociālos tīklus, mobilos telefonus vai kādu citu tehnoloģiju liekas tik neparasti un nebijuši.

Mūsdienu mākslas skolās blakus vecajiem mākslas veidiem tiek mācītas arī jaunas disciplīnas, kas cenšas savienot jaunākās tehnoloģijas un māksliniecisko izpausmi, un šādā veidā cenšoties jaunajiem mākslas studentiem parādīt, ka māksla nav tikai tas ko tu uzzīmē uz papīra bet tas ir viss, ko cilvēks rada, kam ir kāda abstrakta nozīme, un kas rada saikni starp mākslinieku un skatītāju. Iedomājieties, ja Pablo Pikaso laikā nebūtu izgudrotājas eļļas krāsas un gleznošanas māksla kā tāda, kāds būtu šī mākslinieka devums pasaulei? Vai arī, ja tādi slaveni mākslinieki kā Leonardo DaVinči vai Dzeks Polloks būt savos plaukuma gados tikai tagad, kad jaunās tehnoloģijas ļauj ikvienam ātri un viegli veidot dažnedažādākos mākslas darbus un izpaust savas zināšanas un prasmes.

Ja skatāmies, vēl uz to, ka notiek mūsdienu mākslas skolās, tad redzams, ka studentiem tiek piedāvātas visas mūsdienu pieejamās tehnoloģijas un būtībā tiek mācīts ar tām rīkoties, lai pēc studiju pabeigšanas šie studenti varētu veidot mākslas-darbus gan kompānijām gan arī individuālās izpausmes pēc, bet galvenais uzsvars šajā visā ir tieši šo tehnoloģiju apgūšana, un tas, kā ar tām rīkoties.

Zibakcijas jeb Flash Mobs

Zibakcijas jeb Flash Mobs

Zibakcijas, jeb vairāk zināmas kā flešmobi ir pēķšņa cilvēku grupas kopā sanākšana un kādas noteiktas darbības veikšana, bet pēc tam šī grupa izklīst un dodas tālāk savās ikdienas gaitās. Šādas zibakcijas jeb momentakcijas tiek veidotas prieka, kā arī mārketinga pēc, ja to dara kāds noteikts uzņēmums, bet visbiežāk ir kāds viens vai vairāki noteikti autori, kas izsūta ziņu pārējiem zibakcijas dalībniekiem, kur un kad notiks šī akcija.

Pirmās zibakcijas tika novērotas ASV ap 2003. gadu, kad cilvēku grupa savācās veikalā un veidoja tā saukto kluso reivu, jeb visi dejoja vienā ritmā kaut vai apkārtējiem neskanēja nekāda mūzika. Šādas akcijas tad arī ātri izplatījās un no ASV tika pārņemtas pārējās pasaules valstīs, un arī pie mums Latvijā. Pirmie Latvijas zibakcijas iesāka tieši uzņēmumi, kas tādā veidā mēģināja piesaistīt sev uzmanību, un šādas akcijas veidoja gan Bite, gan veikalu tīkls ELVI, bet pēc tam jau ir tikuši veidoti dažādi zibakciju veidi, gan Rīgas centrā gan dzelzceļa stacijās gan arī citviet Latvijā.

Šī zibakcija 2010. gadā tika iekļauta arī Latvijas terminu vārdnīcā, un tas nozīmē, ka šis vārds ir viens no jaunvārdiem, kas tiek lietots kopā ar momntakcija un zibpulce, bet visbiežāk tiek lietots tieši termins zibakcija, kas ir burtisks tulkojums no angļu valodas “flashmob”.

Ārpus Latvijas pēdējā laikā ar šo terminu ir saistīta slikta slava, jo termins flash rob jeb zib-zādzība tiek piemērots zādzībām, kas līdzīgi kā šie zibankciju priekšnesumi tiek veidoti vairāku jauniešu izpildījumā, kur ātri un nevienam nezinot notiek kāda veikala apzagšana, un apsardzei nav iespējams notvert visus zagļus, jo to ir daudz un pēc zādzības tie uzreiz pazūd. Šāda veida zādzības ir izpatītas tieši ASV un Lielbritānijā, tomēr daudzu zib-akciju aizstāvji cenšas atturēt mēdijus no šī termiņa flash rob lietošanas, jo tas rada negatīvu asociāciju ar šo performances veidu, lai gan paši zagļi sevi nedēvē šādā vārdā, un tas ir tikai mēdiju izveidojums, lai pievērstu sabiedrības uzmanību savam resursam un šīm zādzībām.

Pašlaik Latvijā ik pa laikam notiek kāda no šīm zibakcijām, bet tām netiek pievērsta pārāk liela uzmanība un mediji parasti šīs akcijas neuzskata par pietiekoši lielām lai par tām veidotu rakstus, tomēr ja tev paveiksies varbūt kādreiz kāda piepildītā cilvēku pūlī pēkšņi sāks notikt neparastas darbības un tu būsi pieredzējis īstu fleshmobu, jeb zibakciju!

Kas ir performance?

Kas ir performance?

Performance, jeb performances māksla ir darbība kurā indivīds vai kāda noteikta grupa uzstājas kādam citam vai citiem indivīdiem rādot kādu kopēju priekšnesum vai uzvedoties kāda koriogrāfēti noteiktā veidā. Performance sevī ietver ielu teātrus, baletu, kora mūziklus un arī citus mākslas izpausmes veidus. Pēc šādas performances mākslas izpildes skatītāji parasti izsaka pateicību aplaudējot vai kā savādāk izrādot pateicību, kā tas ir pieņemts katrā kultūrā. Pie mums Latvijā skatītāji, parasti, pieceļas kājās, aplaudē un nes ziedus aktieriem, tādā veidā parādot pateicību un patiku par šo priekšnesumu, bet ne visās kultūrās šādi ir pieņemts pateikties.

Performance nereti var sajaukt arī aktierus ar skatītājiem, ja tā ir pieņemts izrādes veidošanā, tad iespējas iesaistīt skatītājus izrādes notikumos, kā brīvprātīgos vai pret darot to pret viņu gribu, kā arī viņiem to nemaz nenojaušot, kā tas ir ar ielu noteiktiem ielu teātriem.

Šie priekšnesmu, ko dēvē par performanci var notikt katru dienu vai arī pēc noteiktiem intervāliem, kā arī var būt spontāni, kā tas ir ar tā saucamajām zibakcijām, vai citiem līdzīgiem priekšnesumiem. Parasti gan šie priekšnesumi notiek noteiktos, iepriekš izvēlētos, laikos, lai apmeklētāji varētu sagatavoties, kā arī iegādāties biļetes, no kurā tiek maksāta alga pašiem māksliniekiem.

Dzīvajiem priekšnesumiem parasti visiem ir vienādas iezīmes, jo tie notiek uz skatuves, kas var būt vienā līmenī vai paaugstināta no skatītāju acīm, šai skatuvei pret sēž skatītāji kas aprasti izvietoti teātris formā, kur katrs nākamais krēsls ir augstāk par priekšējo, lai skatītāji varētu vērot priekšnesumu bez priekšējo skatītāju traucēšanas. Nereti šajos priekšnesumos tiek izmantoti dažādi muzikālie instrumenti, kā arī skaņu sistēmas ar tumbām pastiprinātājiem un citām elektroniskajām komponentēm. Tad vēl tiek lietotas arī gaismas, kas gan izgaismo aktierus gan arī rada atmosfēru notiekošajam priekšnesumam un var arī pilnveidot to ar dažādiem efektiem. Tad notiek arī mēbeļu jeb vizuālo elementu maiņa rotācija un izvietošana, kas var notikt pārtraukumos, paša izrādes laikā, vai novēršot skatītāju uzmanību uz kādu konkurēto punktu. Nereti tiek izmantoti arī citi vizuāli specefekti, kā spoguļi, dūmi un projekcijas, kas veidotas ar projektoriem. Šos visus vizuālos un audio efektus aprasti kontrolē dzīvi cilvēki, jo ieprogrammēt tos nav iesējams, tāpēc, ka katra izrādei mazliet savādāka un nav iespējams izveidot pilnīgi vienādas izrādes, kā tas ir ar filmām, kur tiek mēģināts un filmēts neskaitāmas reizes.

Performances aizsākumi ir meklējami jau senajās Grieķu un Romiešu civilizācijās, kur tāpat, kā mūsdienās bija ēdiena pārpalikums un visiem cilvēkiem nevajadzēja strādāt ražojot ēdienu, un varēja rasties māksla un arī performance. Tieši Romieši bija tie, kas izklaidējās kolizejos bet Grieķi radīja pirmos teātrus, bet tajos laikos teātros slēpēja tikai vīrieši, kuri atveidoja arī sieviešu lomas.