Partizānu teātris

Partizānu teātris, jeb no angļu valodas “guerrilla theater” ir termins, ko lieto par teātra mākslu, kas ir spontāna, notiek publiskās vietās un ir vērsta uz kādu noteiktu politisku vai socioloģisku pārmaiņu veicināšanu. Šis termins pirmo reizi tika lietots 1965. gadā , kad Pīters Bergs rakstīja eseju par San Francisko Mīmu grupu, kas pielietoja netradicionālas mākslas metodes, lai pievērstu sabiedrības uzmanību dažādie iekšpolitikas un ārpolitikas tematiem, kas tajā laikā plašākā sabiedrībā netika publicēti. Pīters Bergs terminu partizāns, jeb “guerrilla” aizguva no Che Guevara, kas skaidroja partizānu kustību tā, ka tā nevar pastāvēt bez sabiedrības atbalsta un tā pati par sevi ir mēģinājums gāzt esošo varu, to darot lēnām un mērķtiecīgi.

Plašāku rezonansi šie partizānu teātri ieguva Amerikā 70 gados, kad Amerika sāka iet Vjetnamā un radās daudz un dažādi protesti pret šo valdības lēmumu.Partizānu teātri parasti apspēlēja kādu noteiktu personāžu vai kādu notikumu, radot skatītājos izbrīnu un nesaprašanu par to, kā šādi var skatīties uz šādu notikumu. Šie priekšnesumi paši par sevi bija radikāli, bet tāpēc, ka tie netika organizēti noteiktās vietās, un parasti bija spontāni un tieši tāpat, kā zibakcijas notika vietās, kur pūlējās liels daudzus cilvēku. Šie priekšnesumi notika ātri un pēc tā beigām paši mākslinieki tikpat ātri pazuda katrs uz savu pusi, lai tiem netiktu pievērsta uzmanība un ne policija ne apsardze nespētu tos notvert un nopratināt par šāda veida uzskatiem un šo uzskatu nesankcionētu paušanu sabiedrībai.

Partizānu teātri tā arī neizplatījās ārpus ASV, un pēc 80 gadu sākuma tie sāka pieplakt, jo vairs nebija tik daudz tematu, kas sadalītu sabiedrību dažādas grupās, bet kamēr šie priekšnesumi notika tie apspēlēja visu sākot ar demokrātiju un tās trūkumiem līdz karam, politiskajiem spēkiem un pat valstu prezidentiem un citiem ietekmīgie cilvēkiem, kas ir nostājušie pret saviem uzskatiem un tā teikt “nodevuši” sabiedrību, kas par tiem balsoja. Būtībā šīs partizānu mākslas kustības tāpat, kā ikviena minoritāšu grupa centās visiem spēkiem izteikt savu viedokli un lika cilvēkiem apdomāt to, cik daudz viņu valdība viņiem stāsta un vai visam, kas notiek mēdijos var ticēt.

Comments are closed, but trackbacks and pingbacks are open.