Senās Japānas teātris

No teātris
Viens no Senās Japānas teātra žanriem ir No teātris, kas izveidojās 14. gadsimtā, izaugot no budistu tempļu dievkalpojumiem, un kuru attīstīja Kannami Kiyotsugu un viņa dēls Zeami Motokiyo. No teātri var raksturot kā lirisko drāmu vai drāmu dejā. No teātra tematika saistās ar elitāro, seno laiku bruņinieku un garīdznieku domāšanu, kā arī ideāliem un dzīves uztveri. Šim teātrim ir raksturīgas vienkāršas un vairāk vai mazāk vienādas dramaturģiskās līnijas. No teātra izrādes ir reliģiski mistiskas un tās ietver dialogus, rečitēšanu, dejas un mūziku. Aktieru skaits šajās izrādēs parasti nav lielāks par 3 cilvēkiem (Sitē, Vaki, Koken). Kori pārstāv 6 līdz 8 cilvēki, bet mūziķus – 8 cilvēki (4 mūziķi, 3 bungas, 1 flauta). Jāuzsver, ka No teātri spēlē tikai vīrieši, ģērbušies krāšņās maskās un tērpos, kas parasti bija kimono. Galvenās No teātra pazīmes ir – koka masku lietošana ar rezonatoriem, no cipreses veidota, 1x6x6 m skatuve, kas iebīdīta zālē, māla podu – rezonatoru sistēma zem skatuves grīdas, balto zeķu – tabi valkāšana, priedes simbolikas lietošana spēles vietas iekārtojumā, kā arī vēdekļu, kurus rotā simboliski gleznojumu, lietošana.

Kabuki teātris
Vēlāk, 17. gadsimtā, izveidojās jauna teātra forma – Kabuki. Kabuki ieviesēja bija sieviete Okuni, kas ieviesa arī unikāli dzīvo dejas stilu, kas nu ir kļuvis par Kabuki teātra simbolu. Kabuki ir tā teātra forma, kas savulaik pauda vidusšķiras jeb tirgotāju intereses, kā arī mākslinieciskā veidā attēloja vēsturiskos notikumus. Kabuki teātra izrāžu saturu veido sadzīvisko un morāli ētisko problēmu risināšana. Kabuki teātrī ir nojaušami vairāki No teātra elementi, piemēram, tas, ka visas lomas spēlē vīrieši maskās (neskatoties uz to, ka šo teātra formu ir iedibinājusi sieviete), un izrādēs apvienojas gan vēstījums, gan dziesmas un dejas. Kabuki teātri raksturo ekstravagance, kā arī novirze no normām, jo tas ir izklaides teātris. Kabuki galvenās pazīmes ir grims – kumadori, vēdeklis, vairāki kimono, fiziskās veiklības demonstrējumi, cīņas ar dažādiem ieročiem un laušanās cīņas māksla, nežēlība, pikanti joki, šausmu elementi, kā arī Hanamiti jeb ziedu ceļš (paaugstinājums cauri zālei, pa kuru aktieri dodas uz skatuvi).

Bunraki teātris
Bunraki teātris tiek uzskatīts par leļļu teātri pieaugušajiem. Šī teātra forma ir dibināta 16. gadsimtā, Uemera Bunrakuen vadībā. Galvenās pazīmes, kas raksturo Bunraki teātri ir lelles, kas ir 1 līdz 1,2 metrus augstas un kuru galvas ir veidotas no nopulēta, reālistiskās krāsās izkrāsota koka, leļļu vadīšana ar striķīšu sistēmu, kurā vienu lelli vada 3 cilvēki, leļļu vadītāji, kas tērpušies melnos tērpos ar seju aizsedzošām kapucēm, lai saplūstu ar izrādes fonu, gidajū jeb leļļu teicējs, kā arī 2 paaugstinājumi uz skatuves, uz kuriem pa labi darbojas lelles, bet pa kreisi teicējs un mūziķis.

Comments are closed, but trackbacks and pingbacks are open.